SOLARIS

vārdu. Pēc mirkļa gribēju atgriezties pie Snauta, bet sapratu, ka tas nav iespējams.

Ausīs vēl skanēja nejēdzīgais brīdinājums. Sakustējos, un manus plecus salieca necieša­mais skafandra smagums. Klusām, it kā neap­zināti slēpdamies no neredzama novērotāja, atgriezos apaļajā telpā ar piecām durvīm. Uz trim bija plāksnītes: «Dr. Gibariāns», «Dr. Snauts», «Dr. Sartoriuss». Ceturtās — bez uzraksta. Brīdi svārstījos, tad viegli nospiedu rokturi un lēni pagrūdu durvis. Kamēr tās vērās, biju gandrīz vai pārliecināts, ka tur kāds ir. Iegāju iekšā.

Neviena nebija. Uz okeānu izgāja tāds pats izliekts, tikai nedaudz mazāks logs. Šeit oke­āns saulē taukaini spīdēja, šķita, ka viļņi no­plūduši ar iesārtu eļļu. Purpurkrāsas atspī­dums aizpildīja kuģa kajītei līdzīgo istabu. Vienā pusē stāvēja plaukti ar grāmatām, starp tiem — kardāniekarē vertikāli pie sie­nas piestiprināta gulta; otrā pusē bija ļoti daudz skapīšu, niķelētos rāmīšos karājās aerofotouzņēmumu lentas, metāla ietverēs rēgojās ar vati aizbāztas kolbas un mēģenes, zem loga divās rindās — tā, ka grūti bija iziet cauri, — stāvēja baltas emaljētas kastes. Dažām vāki bija vaļā — tās bija pilnas ar da­žādiem instrumentiem, plastmasas šļūtenēm; abos kaktos atradās krāni, velkmes skapji, saldējamās iekārtas, uz grīdas stāvēja mikro­skops — tam vairs nebija vietas uz lielā galda pie loga.

Kad pagriezos, pie pašām ieejas durvīm ieraudzīju vaļēju skapi, kas sniedzās līdz griestiem; tas bija pilns ar kombinezoniem, darba un aizsargpriekšautiem, uz plauk­tiem — veļa, starp pretradiācijas zābaku stulmiem spīguļoja pārvietojamo skābekļa aparātu alumīnija pudeles. Divi aparāti ar maskām bija aizkabināti aiz stāvus uzslietās gultas turekļa. Visur valdīja tas pats steigas un uztraukuma izraisītais haoss.

Pētoši ievilku elpu un saodu vāju ķīmisko reaktīvu smaržu, arī kaut kādas asas smakas paliekas — vai tas būtu hlors? Instinktīvi ar acīm sameklēju ventilācijas režģus. Tie atra­dās kaktos zem griestiem, un pie to rāmīšiem piestiprinātās papīra strēmelītes viegli plivi­nājās, ziņojot, ka kompresori darbojas un gaisa maiņa ir normāla. Grāmatas, aparātus un instrumentus no diviem krēsliem pārvie­toju kaktos, sabāzis visu juku jukām, līdz ap guļas vietu starp skapi un plauktiem izveido­jās relatīvi tukša telpa. Pievilku statni, lai uz tā uzkārtu skafandru, ķēros pie zibeņslēdžiem, bet tūlīt palaidu tos vaļā. Baidījos no­vilkt skafandru, itin kā tad es kļūtu pilnīgi neaizsargāts. Vēlreiz apskatīju visu istabu, pārliecinājos, vai durvis cieši aizvērtas, un, tā kā tās bija bez atslēgas, pēc īsas vilcināša­nās piestūmu tām priekšā divas smagākās kastes.

Provizoriski aizbarikadējies, ar trim rā­vieniem atbrīvojos no savas smagās, čīksto­šās čaulas. Šaurs spogulis skapja iekšpusē rā­dīja daļu no istabas. Ar acs kaktiņu notvēru tanī kaut kādu kustību, pielēcu kājās, bet tas bija tikai mans atspulgs. Triko skafandrā bija piesūcies sviedriem. Es to novilku un pa- grūdu skapi. Tas pabrauca sānis, atklādams nišu, kurā laistījās nelielas vannas istabi­ņas sienas. Zem dušas gulēja prāva, plakana kārba. Nebija viegli to ienest istabā. Kad kārbu liku uz grīdas, tās vāks kā atsperes sviests atsprāga vaļā, un es ieraudzīju noda­lījumus, kas bija pilni ar dīvainiem priekšme­tiem: izkropļotiem tumša metāla instrumen­tiem, mazliet līdzīgiem tiem, kas atradās ska­pīšos. Neviens nebija lietojams — bezformīgi, saliekti, sakusuši, it kā izrauti no uguns. Vis­dīvainākais, ka tādu pašu bezveida formu bija ieguvuši pat praktiski nekūstošie kera- mīta rokturi. Nekādā laboratorijas krāsnī ne­varēja sasniegt keramīta kušanas tempera­tūru, varbūt vienīgi atomkatla iekšienē. No sava uzkabinātā skafandra kabatas izvilku portatīvu dozimetru, bet, kad to tuvināja lūž­ņiem, melnais pīkstenis klusēja.

Es biju palicis vienīgi peldbiksītēs un tīkla krekliņā. Abus apģērba gabalus kā lupatas nometu uz grīdas un kails paskrēju zem du­šas. Ūdens šalts sniedza atvieglojumu. Locījos zem spēcīgajām, karstajām strūklām, masēju ķermeni, sprausloju — visu to darīju kaut kā pārspīlēti —, kratīju, metu no sevis laukā visu šo duļķaino, aizdomu pilno nedrošību, kas pārpildīja Staciju.