SOLARIS

Celdams atpakaļ Gravinska sējumu, tam blakus atradu grāmatas bija sarindotas al­fabētiskā kārtībā — mazītiņu, starp biezajām mugurām tikko samanāmu Gratenstroma bro­šūru, vienu no ievērības cienīgākām solāris- tiskās literatūras kvintesencēm. Tas bija darbs, kas vērsts — cīņā par Pārcilvēciskā izpratni — pret cilvēku, savdabīga paskvila par mūsu sugu, savā matemātiskajā vienal­dzībā negants autodidakta sacerējums. Gra- tenstroms, sācis ar neparastu pētījumu rezul­tātu publicēšanu labi izpētītos un visai detali­zētos kvantu fizikas nozarojumos, šinī savā galvenajā, kaut arī tikko pusotra desmit lap­pušu biezajā neparastajā traktātā centās pie­rādīt, ka pat visabstraktākie, teorētiski vis­augstākie, matematizētie zinātnes panākumi īstenībā labi ja par soli vai diviem ir attālinā­jušies no apkārtējās pasaules pirmsvēsturis- kas, rupji jutekliskas, antropomorfiskas iz­pratnes. Relativitātes teorijās, spēka lauku teorēmu formulās, parastatikā, vienota kos­miskā lauka hipotēzēs meklējot vielas pēdas, visus atvasinājumus un visu to, kas patiesībā ir mūsu jutekļu eksistēšanas rezultāts, mūsu organisma uzbūves, cilvēka dzīvnieciskās fizioloģijas ierobežojumu un fizisko trūkumu rezultāts, Gratenstroms nonāca līdz galīgam slēdzienam, ka ne par kādu cilvēka «kon­taktu» ar ahumānistisku civilizāciju, kurai nav ne mazākās līdzības- ar cilvēku sabied­rību, nevar būt nekādas runas. Šajā paskvilā par visu cilvēci ne ar vienu vārdu nebija pie­minēts domājošais okeāns; tomēr viņa nicinoši triumfējošā, mēmā esamība bija jūtama gandrīz vai katrā teikumā. Vismaz man tā likās, iepazīstoties ar Gratenstroma brošūru pirmo reizi. Galu galā šis darbs drīzāk bija curiosum nekā solaiianum normālā nozīmē, tomēr Gibariāns to bija ietilpinājis solāristis- kajā klasikā un, starp citu, iedeva man izlasīt.

Ar dīvainu, gandrīz vai cieņas pilnu sajūtu uzmanīgi liku neiesieto iespieddarbu atpakaļ plauktā. Ar pirkstu galiem piedūros brūngani zaļajam «Solāristikas Almanaham». Nerau­goties uz visu haosu, visu bezpalīdzību, kurā bijām iestiguši, nevarēja noliegt, ka pēdējo dienu piedzīvojumi mums palīdzēja tikt skaid­rībā par dažiem pamatjautājumiem, kurus ap­rakstot gadiem ilgi tērēja veselas tintes jūras un kuri savas neatrisināmības dēļ vienmēr izrādījās neauglīgu strīdu temats.

Par to, vai okeāns ir dzīva būtne, jebkurš pietiekami stūrgalvīgs paradoksu cienītājs varēja šaubīties joprojām. Bet nebija iespē­jams noliegt, ka tam ir psihika, vienalga, ko saprata ar šo vārdu. Kļuva acīm redzams, ka okeāns pat pārāk labi jūt mūsu klātbūtni… Šis viens konstatējums izsvītroja veselu solā­ristikas nozarojumu, kas sludināja, ka okeāns ir «pasaule sevī», «esamība sevī», ka tas at­kārtotas atrofijas rezultātā zaudējis kādreiz eksistējušus maņu orgānus un iegrimis divu sauļu apspīdētā, verdošā dzelmē dzimstošu gigantisku domu virpulī, neko nezinādams par ārēju objektu vai parādību eksistēšanu.

Un tālāk: uzzinājām, ka okeāns spēj māk­slīgi sintezēt to, ko mēs paši neprotam, — mūsu ķermeņus, un pat pilnveidot tos, to subatomu struktūrā izdarot mums nesaprota­mas izmaiņas, kas droši vien ir kaut kādā sakarā ar okeāna slepenajiem mērķiem.

Tātad okeāns eksistēja, dzīvoja, domāja, darbojās; izredzes reducēt «Solāris problēmu» līdz absurdam vai līdz nullei, spriedums, ka okeāns nav nekāda Dzīva Būtne un līdz ar to mūsu zaudējums nav nekāds zaudējums, — tas viss atkrita reizi par visām reizēm. Tagad cilvēkiem, vai viņi to gribēja vai negribēja, bija jāņem vērā kaimiņš, kas gan atradās bil­joniem kilometru no Zemes, izplatījumā, dau­dzu gaismas gadu attālumā, taču nostājās ceļā viņu ekspansijas tieksmēm. Apjēgt to, salīdzi­not ar visu pārējo, kas notika Visumā, bija visgrūtākais.

Iespējams, ka mēs atrodamies visas Vēs­tures lūzuma punktā, — es domāju. Lēmumu par rezignāciju, atkāpšanos varēja pieņemt jau tagad vai tuvākajā nākotnē, pat Stacijas likvidāciju es neuzskatīju par neiespējamu. Tomēr neticēju, ka šādā veidā kaut ko izdotos glābt. Pats domājošā kolosa eksistēšanas fakts nekad vairs nedos cilvēkiem mieru. Kaut arī būtu izpētītas visas galaktikas, būtu nodibi­nāti sakari ar citām mums līdzīgām civilizā­cijām, Solāris paliks par mūžīgu izaicinājumu cilvēkam.

Un vēl viens neliels sējums ādas vākos bija iemaldījies «Almanaha» gadagrāmatu bie­zoknī. Pirms to atvēru, brīdi skatījos uz no­bružāto apvākojumu. Tas bija vecs izdevums, šis Muntiusa «Ievads solāristikā», atcerējos nakti, ko pavadīju, to lasot, un Gibariāna smīnu, kad viņš deva man šo eksemplāru, un Zemes rītausmu logā, kad nonācu līdz vār­dam «beigas».