SOLARIS

Solāristikā, — rakstīja Muntiuss, — aizstāj kosmiskās ēras reliģiju, tā ir zinātnes drānās tērpta ticība; kontakts, mērķis, uz kuru tie­cas, — ir tikpat miglains un tumšs kā pazīša­nās ar svētajiem vai Mesijas nokāpšana no debesīm. Pētniecība ir metodoloģiskās formu­lās ieslēpts reliģisks rituāls, pētnieku pazemī­gais darbs ir Pasludinājuma gaidīšana, jo nav un nevar būt tiltu starp Solāris un Zemi. Šo acīm redzamo patiesību, tāpat kā citas, — to, ka nav kopīgas pieredzes, nav pārraidāmu jē­dzienu, — solāristi ignorē, tāpat kā ticīgie ignorēja argumentus, kas grāva viņu ticības pamatus. Uz ko var cerēt cilvēki pēc «infor­matīvu sakaru nodibināšanas» ar domājošām jūrām? Ko viņi galu galā gaida? Pārdzīvo­jumu reģistru, kas saistīts ar laika ziņā bezga­līgu eksistenci, tik vecu, ka droši vien neat­ceras savu personisko sākumu? Alku, kais­lību, cerību un ciešanu gammu, kas atbrīvojas dzīvu kalnu rašanās momentā, matemātikai pārvēršoties esamībā, vientulībai un rezig­nācijai — pilnībā? Bet šīs ir nedzīvas zināša­nas, un, ja mēģinās tās iztulkot kādā no Ze­mes valodām, tad visas meklētās vērtības un nozīmes pazudīs, paliks viņā pusē. Ne jau tādus — drīzāk poētikai, nevis zinātnei de­rīgus atklājumus gaida «piekritēji», nē, jo, paši to neapzinoties, viņi cer uz Atklāsmi, kas viņiem izskaidros paša cilvēka būtību! Tādē­jādi soiāristika ir sen mirušu mitu atstāts pa­starītis, mistisku ilgu kvintesence, ko skaidri, pilnā balsī cilvēku lūpas vairs neiedrošinās izrunāt, un dziļi šīs celtnes pamatos ieslēpts stūrakmens ir Izpirkšanas cerība …

Bet, nespējot atzīt, ka tā tiešām arī ir, solā- risti cītīgi izvairās no jebkādiem Kontakta iztulkojumiem, tā ka viņu sacerējumos tas kļūst par kaut ko galēju un — kamēr sākot­nējā, vēl skaidrā izpratnē tas nozīmēja sā­kumu, ievadu, pirmo soli uz viena no dau­dziem jauniem ceļiem — sacildināts gadu gaitā tas kļuva par viņu mūžību un debe­sīm …

Vienkārša un rūgta ir Muntiusa, šī planeto- loģijas «ķecera», apžilbinošā negatīvā ana­līze, kurā viņš sagrauj solāristisko mītu vai, precīzāk, Cilvēka Misiju. Pirmā balss, kam bija drosme atskanēt vēl uzticēšanās un ro­mantisma pilnajā solāristikas attīstības fāzē, tika uzņemta ar absolūtu, ignorējošu klusē­šanu. Tas ir pilnīgi saprotams, jo Muntiusa uzskatu atzīšana būtu līdzvērtīga Solāris zi­nātnes — tādas, kāda tā eksistēja, — izsvītro­šanai. Citas — skaidras, rezignējošas — solā­ristikas sākumi veltīgi gaidīja savu pamatli­cēju. Piecus gadus pēc Muntiusa nāves, kad viņa grāmata jau kļuva par bibliogrāfisku retumu, ūnikumu, ko nevarēja atrast ne solā­ristisko, ne fizolofisko grāmatu krātuvēs, ra­dās viņa vārdā nosaukta skola, norvēģu pul­ciņš, kas apguva viņa mantojumu atbilstoši savu biedru individualitātei. Muntiusa mie­rīgo stāstījumu nomainīja Erles Enesona kodīgā, kaismīga ironija un — mazliet trivia- lizētā redakcijā — Fēlangas praktiskā solāris­tikā vai «utilitaristika»; Fēlanga aicināja tiek- pēc konkrētiem labumiem, kādus var dot pē­tījumi, nepaļauties uz fantāzijas apdvestām, neīstām cerībām, necensties pēc civilizēta kontakta, pēc divu civilizāciju intelektuāliem sakariem. Muntiusa analīzes nežēlīgās skaid­rības priekšā visu viņa garīgo skolnieku sace­rējumi, izņemot Enesona un varbūt Takatas darbus, tomēr nav nekas vairāk kā līdzautoru darbība vai pat parasta popularizācija. Viņš pats būtībā jau paveica visu, pirmo solāristi­kas fāzi nosaukdams par «praviešu» posmu (pie tā pamatlicējiem viņš pieskaitīja Gīzi, Holdenu, Sevadu); otro fāzi viņš nosauca par «lielo shizmu» — vienotā solāristiskā tempļa sašķelšanos daudzās savstarpēji naidīgās sek­tās — un pareģoja trešo fāzi — dogmatizāciju un sholastisku sastingumu, kas iestāsies tad, kad būs izpētīts viss, kas ir izpētāms. Tā to­mēr nenotika. Gibariānam bija taisnība, — es domāju, — kad viņš Muntiusa likvidato- riskos secinājumus uzskatīja par monumen­tālu vienkāršošanu, kas palīdzēja izvairīties no visa, kas solāristikā neatbilda ticības ele­mentiem.

Muntiusa grāmatā bija ielikta divkārt salo­cīta, galīgi nodzeltējusi sleja no žurnāla «Pa- rerga Solariana» — viens no pirmajiem Giba­riāna sacerējumiem. Virsrakstam «Kāpēc es esmu solārists» sekoja koncentrēts konkrētu parādību aprēķins, kas pierādīja Kontakta no­dibināšanas reālu iespējamību. Gibariāns taču piederēja pie tās — tikpat kā pēdējās pēt­nieku paaudzes, kurai bija drosme pievieno­ties agrīnajiem, lieliskajiem optimisma ga­diem un kura neatteicās no savdabīgās mate­riālistiskās ticības, paļaujoties uz pietiekami neatlaidīgu un nepārtrauktu pūliņu triumfu.