SOLARIS

Par pamatu viņš ņēma Eirāzijas bioelektro- niķu Ho-En-Mina, Ngajalli un Kavakadzes tik labi zināmos klasiskos pētījumus. Viņi atklāja līdzības elementus starp smadzeņu elektris­kās darbības attēlu un dažiem plazmā notie­košajiem izlādes veidiem, kas ievada, piemē­ram, Polymorpha agrīno stadiju un dubulto Solarīdu rašanos. Viņš atmeta pārāk antro- pomorfiskās interpretācijas, psihoanalītisko, psihiatrisko, neirofizioloģisko skolu daždažā­dās mistificējošās tēzes, kas nopūlējās plaz- matiskajā okeānā iedzīvināt atsevišķas cilvē­kiem raksturīgas slimības, kā, piemēram, epi­lepsiju (analoģija tika atrasta asimetriādu krampjainajos izvirdumos), jo viņš starp Kon­takta sludinātājiem bija viens no vispiesar­dzīgākajiem un prātīgākajiem un neko tā ne­ieredzēja kā sensācijas, kuras, tagad jau visai reti, pavadīja to vai citu atklājumu.

Līdzīgu vislētākās intereses vilni, starp citu, izraisīja mans diplomdarbs. Arī tas te bija, protams, neiespiests, nobāzts kādā no mikrofilmu kasetēm. Tanī es balstījos uz Berg- maņa un Reinoldsa pētījumiem; viņiem no smadzeņu garozas procesu mozaīkas izdevās atdalīt un «nofiltrēt» komponentus, kas pa­vada visspēcīgākās emocijas — izmisumu, sāpes, ekstāzi, — es salīdzināju šos pierakstus ar okeāna strāvu izlādēm un atklāju līdzību abējādo līkņu oscilācijās un profilos (zināmos simetriādu kupolu tipos, nenobrie­dušu mimoīdu pamatņu tuvumā u. c.) — tā bija uzmanības vērta analoģija. Ar to pie­tika, lai mans uzvārds uzreiz parādītos bul­vāru presē zem muļķīgiem virsrakstiem, tā­diem kā «Izmisuma receklis» vai «Planēta ekstāzē». Bet tas viss nāca man par labu (vis­maz nesen vēl tā domāju), tāpēc ka Gibariāns, kurš, tāpat kā jebkurš cits solārists, nelasīja visus tūkstošus iespiesto sacerējumu, īpaši iesācēju darbus, pievērsa man uzmanību, un es saņēmu no viņa vēstuli. Šī vēstule noslēdza vienu un atklāja otru manas dzīves posmu.

SAPŅI

Nesagaidījuši nekādu reakciju, pēc sešām dienām nolēmām eksperimentu atkārtot. Sta­cija, kas līdz šim bija nekustīgi karājusies četrdesmit trešās paralēles un simt šespa- dsmitā meridiāna krustojuma punktā četrdes­mit metru augstumā virs okeāna, sāka virzī­ties uz dienvidiem, kur, kā ziņoja radaraparāti un Sateloīda radiogrammas, plazmas aktivi­tāte jūtami pieņēmās spēkā.

Divas diennaktis ar manu encefalogrammu modulēts neredzams rentgenstaru kūlis ik pēc pāris stundām triecās gandrīz vai pilnīgi glu­dajā okeāna virsmā.

Otrās diennakts beigās mēs atradāmies jau ļoti tuvu polam: gandrīz viss zilās saules disks nogrima aiz apvāršņa, ar purpuru piesātinātie mākoņi pretējā pusē jau vēstīja par sarkanās saules lēktu. Okeāna melno klajumu un tuk­šās debesis virs tā aizpildīja žilbinoši auksta, metāliska spozme, indīgi zaļu, zibošu krāsu cīniņš ar apslāpētām, blāvām purpura lies­mām, bet pašu okeānu pāršķēla divu pretim- stāvošu disku, divu ugunīgu spīdekļu — zili sudrabota un šarlaksarkana — radītā atspī­dumu rotaļa; pietika ar visniecīgāko māko­nīti zenītā, lai smagajās putās pa viļņu mugu­rām slīdošā gaisma bagātinātos ar neticamu, varavīkšņainu mirgu.

Uzreiz pēc zilās saules rieta signalizatori dienvidvakaru pusē pamanīja simetriādi, kura tik ļoti saplūda ar sārtuma pielieto miglu, ka to varēja atšķirt, tikai pateicoties atseviš­ķiem spoguļatspulgiem, kuri mirdzēja kā de­besu un plazmas saskares vietā izplaukstošs milzīgs stikla zieds. Stacija tomēr nemainīja kursu, un pēc kādas ceturtdaļstundas sarkani trīsošais — kā dziestoša rubīnu lampa — ko­loss atkal paslēpās aiz apvāršņa. Pēc dažām minūtēm augsts, tievs stabs, kura pamatni mūsu acīm aizsedza planētas liekums, uzšāvās vairākus kilometrus augstu, bez skaņas ur­bjoties atmosfērā. Šis acīm redzamais simetri­ādes beigu vēstnesis, vienā pusē asiņaini deg­dams, otrā spīdēdams kā dzīvsudraba stabs, izauga divkrāsainā kokā, pēc tam tā arvien briestošo zaru gali saplūda vienā sēņveida mākonī, kura augšdaļa divu sauļu ugunīs kopā ar vēju devās tālā ceļojumā, bet apaksējā ar smagiem ķekarveida atkārumiem, kas pletās pa horizonta trešo daļu, neparasti lēni slīdēja lejup. Pēc stundas šī aina bija pazu­dusi bez pēdām.

Un atkal pagāja divas diennaktis, eksperi­ments tika atkārtots pēdējo reizi, rentgena dūrieni apņēma jau diezgan lielu plazmatiskā okeāna daļu, dienvidu pusē, par spīti simt kilometru lielam atstatumam no mums, kļuva labi redzamas Arrenīdas — seššķautnaina klinšu strēle; tās virsotnes, likās, klāja sniegs, bet īstenībā — organiskas izcelsmes apsūbē­jums, kas liecināja, ka šī formācija kādreiz bijusi okeāna dibena sastāvdaļa.

Tad mēs mainījām kursu uz dienvidaustru­miem un kādu laiku virzījāmies paralēli kalnu grēdai, ko ietina sarkanajai dienai rak­sturīgi mākoņi, līdz beidzot arī tie pazuda. No pirmā eksperimenta realizēšanas jau bija pa­gājušas desmit dienas.