Читаем Spēles meistars полностью

Spēles meistars

To dzirdot, pēdējās šaubas, kas Kristiānām vēl bija palikušas, beidzot izgaisa. Zēns jau nevarēja sagaidīt, kad varēs kopā ar Reinas tanti pavēstīt jaunumus vecākiem.

— Jauki, ka rīt jau dosimies uz mājām, — sacīja Linda, un pārējie bērni pamāja.

Tikai Miks šķita iegrimis domās.

— Kas tev vainas? — Marts vaicāja. — Domā, kā imagot Hariju Poteru?

Miks pat nepasmaidīja par drauga mēģinājumu viņu uzjautrināt.

— Ja tu būsi projām, — viņš lēni sacīja, nedaudz piesarkdams,

— kurš man palīdzēs matemātikā?

— Domāju, es varētu pieteikties, — Linda sacīja, uzsmaidīdama Mikam. — Ja tev nekas nav pretī…

Mikam nebija vajadzības atbildēt, jo tik starojošu draugi viņu vēl nebija redzējuši. Marts zem galda nemanāmi iespēra Kristiānām pa potīti — abi no visas sirds mēģināja paliki nopietni, kaut viņu mutes kaktiņi jau nodevīgi raustījās.

— Nu labi, — Linda lietišķi noteica. — Tas nu būtu sarunāts. Zvani, kad tev vajadzīga palīdzība.

— Varbūt mēs uzreiz varam sarunāt katru otrdienas un ceturtdienas vakaru? — Miks ierunājās, kļuvis drosmīgāks. — Es varētu aiziet pie tevis.

— Labi, — piekrita Linda un tagad bija viņas kārta nosarkt.

Niks strauji atbīdīja krēslu.

— Nu, mīlīši! — viņš jautri iesaucās. — Laiks doties pie miera! Mums bija traka diena, un rīt paredzams viens traks lidojums!

— Un pirms trakā lidojuma — viens traks brauciens ar pustraku šoferi, — nobubināja Reinas tante, un bērni, to dzirdēdami, iesmējās.

Arī Gardars piecēlās no galda.

— Paldies jums visiem, — viņš sacīja. — Un vēlreiz piedodiet! Izrādās, mums pašiem vēl daudz kas jāmācās. Uz drīzu redzēšanos, Kristiān!

Nākamajā rītā pēc steidzīgām brokastīm bērni bija gatavi doties mājup.

Nika vadītais mikroautobusiņš atkal raustīdamies joņoja cauri nu jau pazīstamajiem lavas laukiem, un drīz viņi atkal bija Keplavīkas lidostā, kur jau gaidīja raibā lidmašīna.

Visi sakāpa salonā, ieņēma vietas un tik tikko bija paspējuši piesprādzēties, kad lidmašīna jau ripoja pa skrejceļu un, aizvien uzņemdama ātrumu, drīz vien atrāvās no zemes.

— Un tā beidzas mūsu Islandes ceļojums, — domīgi noteica Marts, raudzīdamies lejā uz pelēki melno Islandes ainavu, kas strauji attālinājās, lidmašīnai ceļoties aizvien augstāk un augstāk.

— Tātad tu pārvāksies uz Islandi? — Tīna vaicāja brālim.

— Tu jau dzirdēji — tas būs tikai mācību laikā, — Kristiāns mierināja māsu.

— Un vēlāk arī es braukšu? — Tīna jautāja.

— Iespējams, — Kristiāns attrauca. — Bet līdz tam vēl ir ļoti

tālu.

Turpretī Miks nepavisam nelikās apbēdināts, ka būs jāšķiras no drauga. Sēdēdams blakus Lindai, viņš jautri čaloja, rādīdams meitenei uz kaut ko aiz loga. Marts, to redzēdams, nosmīkņāja vien.

— Izskatās, ka vismaz daži bez tevis iztiks ļoti labi, — viņš pačukstēja Kristiānām, piemiegdams ar aci.

Pēkšņi atskanēja dīvainas skaņas.

Niks bija pielēcis kājās un, lidmašīnai zvalstoties pa gaisa bedrēm, grīļīgā solī gāja pa lidmašīnas salonu, plātoties ar rokām un dziedot savādu dziesmu.

— Ko viņš dara? — Kristiāns, nedaudz satrūcies, pusbalsī vaicāja Reinas tantei.

— Dzied atvadas Islandei, — Reinas tante tāpat pusbalsī attrauca.

— Tā ir populāra islandiešu tautasdziesma — par gulbjiem, kas aizlido prom uz jūru… Viņš katru reizi tā dzied, kad lidojam mājās.

Niks dziedāja dīvainā, piesmakušā balsī, šūpodamies dziesmas ritmā. Bērni, neparastās dziesmas savaldzināti, vērās ārā pa logu, kur tālu lejā vizēja zili pelēks okeāns, ar katru dziesmas skaņu atstādami Islandi aizvien tālāk un tālāk aiz muguras.