Spēles meistars

—   Mēs ne tikai nepaveicām to, kā dēļ jūs šeit ieradāties, mūsu metodes bija daudz par rupju un, galu galā nedeva nekādus rezultā­tus. Mēs izgāzāmies vēl daudz vairāk — nenojauzdami, kāds Andris ir patiesībā, un nenosargādami Tīnu. Mums ir patiesi žēl, un mēs lū­dzam piedošanu, — klusi sacīja Gardars.

Kristiāns nokremšļojās. Tas izklausījās absolūti patiesi. Varbūt patiešām viss nemaz nebija tik slikti, galu galā katram gadās kļū­dīties.

—   Nu labi, — zēns beidzot izspieda. — Atvainošanās pieņemta.

Pēkšņi viņam šķita, ka elpot kļuvis vieglāk. Ka dusmas, kas viņu

bija pārņēmušas kopš sadursmes ar Andri, beidzot ir pazudušas. Zēns pat nedaudz pasmaidīja.

To redzot, arī Gardars izplūda smaidā, un arī Markuss viņam pievienojās.

—   Mēs esam tev paskaidrojumu parādā, — sacīja Gardars un devās pāri kabinetam uz durvīm, kuras Kristiāns pamanīja tikai ta­gad. — Patiesībā mums vajadzēja ar to sākt, varbūt tad viss būtu atri­sinājies pavisam citādi, — Akadēmijas direktors piebilda un atvēra durvis. — Laipni lūdzam mūsu laboratorijās! — viņš teica.

Telpa, kurā viņi iegāja, bija daudz lielāka par kabinetu. Tajā ne­bija gandrīz nekā, ja neskaita daudzus ekrānus, kas bija izvietoti visriņķī pie pilnīgi visām sienām. Zem ekrāniem bija tādas kā pultis. Pie dažām sēdēja cilvēki — vīrieši un sievietes —, un šie ekrāni bija ieslēgti. Izskatījās, ka tiek raidītas dokumentālās filmas no dažādām pasaules malām, — vismaz Kristiānām tā šķita.

—   Mēs gribam tev paskaidrot, ar ko šeit nodarbojamies, — sa­cīja Gardars, pamādams uz ekrāniem visapkārt. — Un ar vārdu “šeit”

es nedomāju šo telpu vai Akadēmijas telpas vispār. Ar to es domāju mūs, VIMS imago meistarus, visā pasaulē. Nāc! — Un viņš pieveda Kristiānu pie viena ekrāna.

Izskatījās, ka tur tiek rādīts kāds Āfrikas ciems. Starp brūnām kleķa būdiņām ar salmu jumtiem rosījās puskaili melni cilvēki un bērni, kā arī pa kādam kaulainam sunim. Šur tur auga pa kādai pal­mai un zāles pudurim, bet pārsvarā visu klāja sarkanbrūnas smiltis.

Kristiāns nesaprata, kāpēc Gardars viņam to rāda. Tad viņš ievē­roja ko savādu — likās, ka cilvēki pārsvarā dodas uz vienu būdiņu, savukārt, nākot ārā, nes rokās kādu saini.

—   Tā ir Libērija, — sacīja Gardars, arīdzan raudzīdamies ek­rānā, — viena no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm. Līdzīgu ainu tu redzētu arī Kongo, Zimbabvē un vēl daudz kur citur.

—   Ko viņi tur dara? — vaicāja Kristiāns, joprojām vērodams, kā cilvēki cits pēc cita dodas iekšā vienā kleķa būdiņā un nāk ārā ar kaut ko rokās.

—   Tajā būdā sēž viens no mūsējiem, — paskaidroja Gardars. — Jo, lai kādu humāno palīdzību piedāvātu lielās pasaules valstis, cilvēki Āfrikā daudzviet mirst badā. Mēs palīdzam pašām nabadzīgākajām valstīm ar paliekošajiem imago — ēdiena veidā. Tas, protams, neatri­sina visas problēmas, bet ir labākais, ko šobrīd varam darīt.

Kristiāns klusēdams raudzījās uz ekrānu, bet Gardars jau aicināja viņu tālāk.

Uz cita ekrāna bija redzama īsta katastrofas aina — applūdušas ielas, sagrautas mājas, ar visām saknēm izrauti koki un cilvēki, kas skraidīja tam visam pa vidu.

—   Tā ir Belize, — paskaidroja Gardars, — valsts Centrālame­rikā, kur no jūnija līdz novembrim ir īsta posta zona, jo vētras seko cita citai. Katru gadu tur jāredz šādas iznīcības ainas, un arī tur mēs, cik spējam, palīdzam.

Arī citos ekrānos bija redzami līdzīgi skati.

—   Tur visur ir mūsu cilvēki, — sacīja Gardars. — Protams, mūsu nav tik daudz, lai spētu palīdzēt visiem, kam to vajag. Tomēr mūsu paliek aizvien vairāk un vairāk, un ari tam mazumiņam, ko mēs spē­jam izdarīt, ir liela nozīme.

—   Nāc, palūkojies uz šo! — Gardars aicināja tālāk.

Te bija redzama pilnīgi atšķirīga aina no visām pārējām. Milzīga parka vidū greznojās liela, kolonnām greznota, balta villa. Bija re­dzams, ka vairāki cilvēki, izkāpuši no tikko piebraukuša melna, spī­dīga auto, dodas pa marmora kāpnēm augšup.

—                Tā ir viena no Berija Bandas mītnēm, — Gardars skaidroja.

—    ŠI atrodas Kalifornijā, bet tādas mītnes viņiem ir ne viena vien… Diemžēl arī viņu kļūst aizvien vairāk…

—   Ko viņi tur dara? — jautāja Kristiāns.

—   Baidos, ka neko labu, — skumji noteica Gardars. — Pirmais, ko viņi izdarīja, — ar paliekošo imago radīja sev šādas greznas mīt­nes. Taču, kā jau Reinas tante jums stāstījusi, pamatā viņi nodarbojas ar visu veidu noziedzību, izmantodami imago spējas savā labā.

—   Ja jūs zināt, kur viņi ir, kāpēc neapstādināt viņus? — nesa­prata Kristiāns.

Gardars nopūtās.

—   Tas nav tik vienkārši. Mēs taču nevaram viņus tā vienkārši no­slaucīt no zemes virsas. Un viņi darbojas ļoti viltīgi — nav iespējams viņus pieķert. Turklāt mums šķiet, ka kaut kas notiek.

—   Kas? — vaicāja Kristiāns.

—   Viņi aizvien biežāk sanāk kopā, — sacīja Gardars un pamāja uz ekrānu. Tur šobrīd bija redzams, ka no kārtējā piebraukušā auto izkāpj melnos uzvalkos tērpti vīri un dodas uz villas pusi.