Spēles meistars

—   Interesanti, — gaidot desertu, ieteicās Linda. — Vai jūs vispār kaut ko uzzinājāt vakardienas eksperimentos?

Reinas tante ar Gardaru saskatījās, un Gardars nokrekšķinājies ar servjeti notrauca no mutes kaktiņa tur pieķērušos maizes drupačiņu.

—   Tas patiešām bija interesanti, — viņš lēnām noteica. — Pilnīgi noteikti mēs uzzinājām daudz ko neparastu…

Bērni saausījās.

—   Mēs jūsu aktivitātes mērījām ar imagometru, — Gardars tur­pināja. — Un tad atklājās šis tas jauns. Piemēram, Tīnai imagometrs uzrādīja diezgan augstu aktivitāti — kā jau mēs to gaidījām. Tomēr tā nebija tik augsta, kādai tai būtu jābūt mūsu meklētajam imago meis­taram. Bet tas vēl nebija pats neparastākais…

—   Kas tad? — Miks ar Martu iesaucās vienā balsī.

—   Mēs atklājām, ka imago spējas var izprovocēt pat tādiem cilvē­kiem, kam līdz šim nekas tāds nav bijis novērots. Mēs vēl aizvien ne­zinām, vai tas ir saistīts ar to, ka esam Islandē, vai ar to situāciju, kas tika radīta jūsu pārbaužu laikā. Visticamāk, tā ir šo abu faktoru kom­binācija, — un viņš domīgi apklusa.

—   Stāstiet! — nepacietīgi skubināja Miks. — Kurš no mums vēl ir imago meistars?!

Bija nepārprotams, ka Miks no sirds vēlas, kaut tas būtu viņš!

—   Nu, līdz imago meistaram tur vēl ir ļoti tālu, — sacīja Gar­dars. — Tomēr aktivitāti mēs novērojām gan Lindai, gan Martam.

Linda ar Martu pārsteigti noelsās, un Kristiāns iesmējās. Bet Miks sašļuka.

—   Un es? Vai man jūs kaut ko novērojāt?

—   Itin neko, — attrauca Gardars, pat nemanīdams zēna sarūgtinā­jumu. — Taču vēl interesantāka lieta notika ar Kristiānu — viņa imago aktivitāte bija diezgan augsta, bet mazāka nekā Tīnai. Taču vienā brīdī Markuss, kas radīja visas tās ainas, sajuta pretestību un viņam kļuva grūti saglabāt paša radīto imago ainu.

—   Ā, tas droši vien bija tad, kad es sapratu, ka tas nevar būt pa īstam, — noteica Kristiāns.

—   Acīmredzot, — piekrita Gardars. — Tad mums, protams, ra­dās aizdomas, ka tu esi tas, ko mēs meklējam. Un tomēr mums trūka pierādījumu.

—   Un kā man un Lindai? — Marts satraucās. — Vai mums arī būs jāmācās Akadēmijā?

—   Par to vēl agri spriest, — sacīja Gardars. — Kā jau minēju, tas varētu būt saistīts ar vietu un ekstrēmo situāciju. No otras puses, mēs neko tādu nebijām gaidījuši. Iespējams, ir vēl ļoti daudz kas, ko mēs par imago spējām nezinām. Iespējams, tas ir kaut kas tāds, ko var at­tīstīt ikviens cilvēks — pareizajā vietā un pareizajos apstākļos. — Un direktors ieslīga domās.

—   Tad jau redzēsim, — Linda teica, paraustīdama plecus. — Nav ko zīlēt.

Marts bija domīgs.

—   Hmm, — viņš noteica. — Varbūt nebūtu nemaz tik slikti mā­cīties šeit kopā ar Kristiānu.

—   Ar Kristiānu kopā mācīties tevi tāpat neviens neņems, — Linda atgādināja. — Kristiāns jau tā te mācīsies ārpus kārtas — kā visjau­nākais. Tad tev piepeši jāuzimago vismaz Harijs Poters un Hermione, un varbūt tad tev kāda vietiņa atradīsies!

Visi iesmējās.

Tobrīd parādījās Marčello ar desertu — un uz minūtēm desmit sarunas atkal aprima.

—   Ko jūs izdarījāt ar Andri? — vaicāja Kristiāns, kad deserts no viņa šķīvja bija pazudis.

—   Ak, viņš vēl ir tepat, — Gardars nopūtās. — Mēģināsim ar laiku ierunāt viņā kādu saprāta dzirksti, bet vispār tas mums visiem bija liels šoks… Viņš bija viens no vislabākajiem studentiem Akadēmijā. No otras puses, bez Andra mēs, iespējams, tā arī nebūtu atklājuši Kris­tiānā spējas.

—   Un kas bija tas otrs puisis? — Linda vaicāja. — Kā viņu tur sauca…?

—   Holgers, — teica Gardars. — Holgers kādu brīdi mācījās Akadē­mijā, bet ātri vien izstājās. Viņam bija lielas ambīcijas — tik lielas, ka tās aizvien vairāk nomāca viņa imago spējas, kamēr beigu beigās no tām nekas nepalika pāri.

—   Tad imago spējas tomēr ar laiku var izzust? — Kristiāns jau­tāja.

—   Kā jau es jums agrāk stāstīju, tā notiek lielākajā daļā gadī­jumu. Un ar Holgeru tas notiktu agrāk vai vēlāk. Kā jau teicu, viņam bija ambīcijas, kas jau robežojās ar personības traucējumiem.

—   Tev tas nedraud, — pavīpsnāja Marts un piemiedza draugam ar aci. — Tu visu laiku esi no Visa spēka centies nekļūt par imago meistaru.

—   Tomēr tavas imago spējas izrādījās spēcīgākas par tavu gribu, — sacīja Gardars.

Kristiāns domīgi pamāja. Viņš nebija pārdomājis — atceroties visu redzēto, viņš vēl aizvien bija pārliecināts, ka izdarījis pareizo iz­vēli, nolemdams palikt Akadēmijā. Tomēr doma, ka drīz būs jāšķiras no ģimenes un draugiem, nomāca.

—   Es taču nepārcelšos uz šejieni uz visiem laikiem, vai ne? — viņš pēkšņi jautāja Gardaram, un tas pasmaidījis papurināja galvu.

—   Protams, ne. Akadēmija ir tikai skola, nevis cietums! Protams, tā vairāk līdzinās internātskolai — semestra laikā tu dzīvosi šeit. Galu galā, būtu diezgan neracionāli katru dienu lidot pāri okeānam turp un atpakaļ.

Bērni atkal iesmējās, un arī Kristiāns pasmaidīja.

—   Un ik pa laikam ir brīvdienas… un ir arī garās nedēļas nogales ar brīvu piektdienu — tās visas tu varēsi pavadīt mājās.