Spēles meistars

Akadēmijā Reinas tante tūliņ aizmetās organizēt brigādi, kas lik­vidētu Kristiānā radīto Ūduli, bet bērni tikmēr sapulcējās Kristiānā un Tīnas istabā.

—   Interesanti, kas notiks tālāk, — domīgi ierunājās Marts. Spoka sačurātais tepiķītis bija aizvākts, bet istabā vēl aizvien jocīgi oda.

—   Domāju, ka mēs drīz vien dosimies mājās, — atteica Linda.

—   Kā jau Reinas tante teica.

—   Un kas notiks ar Kristiānu? — atkal ieteicās Marts un norū­pējies palūkojās uz draugu. Visu atpakaļceļu Kristiāns nebija izrunā­jis ne vārda un arī tagad šķita iegrimis dziļās domās.

—   Droši vien arī Kristiāns brauks mājās, — sacīja Linda, bet tas neizklausījās diez cik pārliecinoši. — Reinas tante taču agrāk stāstīja, ka galvenais ir noteikt, kurš no mums ir spēcīgais imago meistars tikai tādēļ, lai varētu viņu pasargāt.

—   Viņi pat Tīnu nespēja pasargāt! — Kristiāns nikni iesaucās.

—   Atradušies sargātāji! Viņu pašu deguna galā no pašas Akadēmijas nolaupa mazu meiteni, un neviens neko pat nenojauš!

—   Neviens mani nenolaupīja, — Tīna iepīkstējās, nesapraz­dama, par ko ir šis tracis. — Vienkārši Andris mani pamodināja un teica, ka ir kaut kas interesants, ko man parādīt, un ka man jāiet līdzi.

—   Un tu arī gāji! — tikpat nikni iesaucās Kristiāns.

—   Tas taču bija Andris, — Tīna protestēja. — Tas nebija nekāds svešinieks!

—   Kā izrādījās, bija gan, — noteica Kristiāns.

—   Tīna taču to nevarēja zināt, — Linda aizstāvēja mazo. — Bet tev, protams, taisnība — Akadēmijas cilvēkiem vajadzēja būt gud­rākiem.

—   Es ar viņiem vispār vairs negribu būt nekādās attiecībās! — Kristiāns paziņoja. — Man tas viss riebjas! Visi viņi ir jukuši —

paskatieties kaut vai uz Andri! Un mēs domājām, ka viņš ir mūsu draugs!

—   Tas ir tikai viens cilvēks, — klusi iebilda Linda.

—   Jā? Un kā tad ar to islandieti, kā viņu tur sauca…?

—   Holgers, — teica Marts.

—   Jā. Un vēl tā Berija Banda! Pilns ar trakajiem!

Bērni klusēja un izbijušies raudzījās Kristiānā. Tik dusmīgu viņi draugu vēl nebija redzējuši. Aiz niknuma viņam pat vaigi bija piesārtuši un acis draudīgi zibsnīja.

—   Varbūt vispirms paklausīsimies, ko saka Lietuvene un pārē­jie, — piesardzīgi ierosināja Marts. — Kas zina, varbūt viņiem būs kādas jēdzīgas domas.

—   Līdz šim nav bijušas, — pavīpsnāja Kristiāns. — Kurš, galu galā, atklāja, ka man ir tās dīvainās spējas, — ne jau viņi! To atklāja Andris un tas otrs! Varbūt patiešām Andrim taisnība un visi spēcīgā­kie meistari ir Berija Bandā, bet Akadēmijā ir tikai tādi nīkuļi!

—   Kas to būtu domājis, ka tu esi tas, ko viņi meklēja, — neslēptā apbrīnā sacīja Miks. — Tagad tu droši vien varēsi pārcelties uz Islandi un mācīties Akadēmijā.

Kristiāns nošņācās, bet Linda nemanāmi iespēra Mikam pa potīti.

Miks viņas mājienu vai nu nesaprata, vai negribēja saprast.

—   Tu tiešām pat nenojauti, ka tas varētu būt tu? — viņš tincināja Kristiānu.

Kristiāns noliedzoši papurināja galvu.

—   Cik tas ir interesanti! — Miks turpināja sajūsmināties. — Tad jau varbūt jebkurš no mums var būt imago meistars, pašam to neap­zinoties.

—   Diezin vai, — Linda apšaubīja. — Atceries, viņi jau zināja, ka vienam no mums šī spēja piemīt, un tā arī bija. Neviens neteica, ka jebkurš no mums var būt imago meistars.

—   Var būt, ka tā, bet var būt ari, ka ne, — dziļdomīgi noteica Miks, neatkāpdamies no saviem uzskatiem.

Atvērās durvis, un tajās parādījās Reinas tante.

—   Kristiān, vai tu varētu iznākt uz brītiņu? — viņa vaicāja. Kristiāns šķita nedaudz nomierinājies, kaut vēl aizvien izskatījās

diezgan saīdzis.

—   Kas tad nu atkal? — viņš sapīcis jautāja. — Vēl kaut kādi ekspe­rimenti?

—   Vairs nekādu eksperimentu, — Reinas tante stingri noteica.

—   Bet Gardars un Markuss grib ar tevi aprunāties.

—   Skaidrs, — Kristiāns novilka un piecēlās no krēsla. — Laikam jau jāiet būs. Ceru, ka tā aprunāšanās nebūs ilga.

Reinas tante neatbildējusi palaida Kristiānu sev garām.

—   Drīz tiksimies pusdienās, — viņa teica pārējiem bērniem.

—   Mēģiniet vairāk nekur nepazust!

Viņa aizvēra durvis, un bija dzirdams, kā viņi abi ar Kristiānu aizsoļo prom pa gaiteni.

—   Domāju, ka tas patiešām nebūs ilgi, — sacīja Reinas tante, kad viņi bija nonākuši līdz kāpnēm, kas veda uz zemākajiem stāviem.

—   Cik zemu jākāpj?

—   Līdz pašai lejai, — attrauca Reinas tante.

Tas bija neliels kabinets ar tepiķi uz grīdas un grāmatu plauktiem gar sienām. Kabineta vienā malā bija masīvs rakstāmgalds, bet vidū atradās galds ar sešiem krēsliem ap to. Pie galda sēdēja Gardars Edmundsons un Markuss.

—   Nāciet tik iekšā, — Gardars pieceldamies sacīja klusi, drau­dzīgi. — Kristiān, paldies, ka atnāci! Mēs vēlamies tev kaut ko pa­rādīt.

Kristiāns neko neatbildēja. Viņš juta atkal sevī augam dusmas. “Tagad viņi tēlo pieklājīgos,” viņš pie sevis domāja. “Bet patiesībā ne­dod par mums ne pliku grasi…”

—   Vispirms mums tev jāatvainojas, — Gardars sacīja, un viņa balsī izskanēja patiesa nožēla. — Mums abiem ar Markusu. Mēs pil­nīgi izgāzāmies, un mēs to apzināmies.

Kristiāns pārsteigts klausījās. Lai nu ko, bet atvainošanos viņš nebija gaidījis.