Spēles meistars

—   Un kaut kas interesants ir šeit starp jums, — Andris teica, cieši uzlūkodams bērnus. — Mēs domājām, ka Tīna ir tā spēcīgā imago meistare, bet pagājušajā naktī pārliecinājāmies, ka tā nav.

—   Kā jūs par to pārliecinājāties? — asi jautāja Kristiāns.

—   Mums ir īpaša aparatūra, — atbildēja Andris. — Mums nebija vajadzības noņemties ar tām muļķībām, ar ko nodarbojas Akadē­mijas meistari. Tīna ir ļoti stipra, jā. Bet ne tik stipra, lai varētu iein­teresēt Berija Bandu. Visstiprākais imago meistars ir viens no jums. Dīvaini, bet neviens nevar pateikt, kurš no jums tas ir. Bet mēs tomēr pacentīsimies. — Un Andra sejā iezagās nejauks smīns. Tas nepavi­sam nebija klusais, neveiklais students, kādu bērni bija iepazinuši pēdējās dienās.

Kristiāns, visu laiku stāvējis kā sastindzis, beidzot atjēdzās un metās uz priekšu, bet netika līdz Tīnai. Pusceļā viņš atdūrās pret ne­redzamu sienu un iekliegdamies pakrita.

Marts, Miks un Linda, to redzot, ari metās uz priekšu un metās dauzīt ar dūrēm pa neredzamo šķērsli, bet nespēja tam neko padarīt.

Andris tikmēr stāvēja, rokas sakrustojis uz krūtīm, un viņus vēroja.

—   Uz priekšu! Izmantojiet savas spējas, iznīciniet sienu! Citādi Tīna nekad pie jums vairs nenonāks!

Kristiāns sajutās kā jaunā sapnī. Pēkšņi atkārtojās vakar piedzī­votais, taču šoreiz tas nepārprotami bija pa īstam.

Miks niknā izmisumā spārdīja sienu, bet Marts un Linda, sa­prazdami, ka ar fizisku spēku sienu iznīcināt neizdosies, apstājās un centās iznīcināt šķērsli ar visu savu domu spēku. Arī Kristiāns stāvēja kā sastindzis un cieši vērās uz vietu, kur, pēc viņa domām, vajadzēja atrasties neredzamajam šķērslim.

Tīna, sapratusi, ka, lai gan pie viņas ir Andris, notiek kaut kas ļoti nelāgs, žēli raudāja.

Piepeši atskanēja plīstoša stikla skaņa un līdz šim neredzamā siena, piepeši pārvērtusies par vizmojošu stiklu, sašķīda, pārklādama zemi ar sīkām lauskām. Tās acumirklī pārvērtās par kristāla lodī­tēm, kas aizripoja uz visām pusēm un izkūpēja gaisā.

Andris iekliedzās, un tajā pašā mirklī viņam blakus nez no ku­rienes uzradās milzīgs, izspūris pelēkais vilks, kurš atņirdzies nāca uz bērnu pusi.

Visi šausmās sastinga.

Tad piepeši vilkam virs galvas parādījās maza, spārnota feja, tad vēl viena, tad vēl viena, līdz to jau bija vesels bars — tās spindzēda­mas riņķoja vilkam gar acīm un gar ausīm, līdz viņš vairs nesaprata, kas notiek. Kratīdams galvu, zvērs izmisīgi mēģināja no tām atbrīvo­ties, bet tas nekādi neizdevās.

—   Malacis Tīna! — uzvaroši iesaucās Kristiāns, un Tīna caur asarām pasmaidīja.

Taču Andris pavicināja rokas, un fejas pazuda, bet vilks atguvies ņurdēdams nāca aizvien tuvāk. Izskatījās, ka viņu interesē Linda, jo viņš tuvojās meitenei, ignorēdams zēnus.

Miks nobālējis nostājās meitenei priekšā, bet vilks tikmēr turpi­nāja tuvoties.

Tīna iekliedzās, ar roku norādīdama uz kaut ko bērniem aiz mu­guras.

Neizlaizdami vilku no redzesloka, bērni palūkojās atpakaļ, un neviļus visiem paspruka kliedziens.

Kristiānām aiz muguras stāvēja baisākais un pretīgākais zvērs, kādu viņi savā mūžā bija redzējuši. Tas bija melns un milzīgs, divreiz lielāks par vilku, ar izplukušu melnu vilnu, kas kumšķiem vien krita ārā, atklājot pelēkmelnu ādu. Zvēra purns bija kā āmrijas un hiēnas krustojumam, ausis mazas, pieglaustas, bet purns atņirgts, atklājot nevienmērīgu asu zobu rindu. Šauras, apsārtušas acis nenovērzda­mās blenza uz vilku.

Bērni šausmās pamira. Arī vilks apmulsa un, beidzis rūkt, klusi blenza uz melno radījumu.

Briesmonis ierēcās, metās virsū vilkam, un zvēri sāka plēsties.

Brīdi vērojis fascinējošo skatu, Kristiāns šausmās piepeši at­skārta, ka viņš pa daļai ir šeit, pa daļai — melnajā briesmonī. Pēkšņi viņš sajuta, kā ir, kad melnā briesmoņa z!obi iekožas vilkam skaustā, to purinot. Viņš saprata, ka spēj to kontrolēt, bet tas vēl ne tuvu ne­bija viss. Pēkšņi sajutis spēju spēku pieplūdumu, Kristiāns iztēlojās, ko viņš labprāt izdarītu ar svešo islandieti un Andri… Un tajā pašā mirklī sacēlās spēcīga, kaucoša vēja brāzma, kas acumirklī nogāza no kājām islandieti un metās vajāt Andri.

Cīnoties ar spēcīgo vēju, Andris zaudēja līdzsvaru un streipuļo­dams mēģināja noturēties kājās, bet tikmēr viesulis aiztrieca viņu līdz pašai klints malai. Kristiāns fascinēts nolūkojās, kā Andris pēdē­jiem spēkiem cenšas turēties pretī orkānam, kamēr līdz bezdibenim to šķir teju pāris soļu.

Tikmēr vilks ar melno nezvēru turpināja plosīties, bet vilks bija kļuvis ievērojami vājāks. Acīmredzot, kamēr Andris nepievērsa tam uzmanību, imago strauji zaudēja spēku.

Turpretī Kristiāns sevī rada aizvien jaunus un jaunus spēkus. Ar vēju viņš aiztrieca Andri pie islandieša, kas vēl aizvien vārtījās pa zemi, un acumirklī tos ietina milzu tīkls. Vienā acumirklī tīkls sapiņ­ķerējās tā, ka abi puiši nespēja ne pakustēties.

Tomēr tīkls netraucēja imago veidošanai, un Andris nolēma mai­nīt stratēģiju.

Vilks izgaisa kā nebijis, savukārt bērnus sāk kapāt krusa.