Spēles meistars

—   Berija Banda, — klusi sacīja Andris. — Nekas cits tas nevar būt. Viņi ir nolaupījuši Tīnu, un, ja mēs gribot meiteni atgūt, mums visiem jāierodas uz tikšanos ar viņiem. Mēs nedrīkstam nevienam neko teikt, citādi būšot vēl ļaunāk. Man esot jūs jāaizved.

—   Vai ar viņu viss ir kārtībā? — Kristiāns nočukstēja.

Andris pamāja.

—   Domāju, ka jā. Bet mums jādara tā, kā viņi liek. Nebūtu labi viņus izaicināt.

Kristiāns, joprojām bāls kā nāve, arī pamāja un kā pa sapņiem devās uz istabu saģērbties. Arī Linda skriešus aizmetās uz savu istabu, bet Marts gāja modināt Miku, kas vēl gulēja.

Drīz visi bija salēkuši Andra mašīnā — par laimi, tā stāvēja ne­tālu no Akadēmijas — un brauca ārā no pilsētas.

•t

\

—   Uz kurieni mēs dodamies? — jautāja Marts, kas, šķiet, vienī­gais vēl spēja parunāt.

—   Uz kādu vietu kalnos, — Andris atbildēja. — Vēstulei bija pievienota karte, un tajā tā vieta ir atzīmēta. Es zinu, kur tas ir.

—   Kad tu to vēstuli dabūji? — Marts taujāja.

—   Šorīt, kad pamodos. Tā mētājās uz grīdas pie durvīm — acīm­redzot kāds to naktī iebāzis pa durvju spraugu.

—   Tas nozīmē, ka šis kāds ir ticis iekšā Akadēmijā, nolaupījis Tīnu un iebāzis tavā istabā vēstuli… — murmināja Marts. — Nemaz nezināju, ka Akadēmijas telpās ir tik viegli iekļūt.

—   Nav jau ari, — teica Andris. — Taču, ja mums patiešām ir da­rīšana ar Berija Bandu, tad par to nebūtu jābrīnās. Reizēm man šķiet, ka viņi ir daudz spējīgāki par mūsu Akadēmijas meistariem.

Kristiānām nelabā dūša nebija pārgājusi. Domās viņš nolādēja to dienu, kad viņi bija piekrituši doties Reinas tantei līdzi uz Islandi.

Izbraukuši no Reikjavīkas, viņi devās uz priekšu pa vientuļiem ceļiem, kas veda cauri lavas laukiem tieši iekšā kalnos. Kaut arī kalni izskatījās kā ar roku aizsniedzami, viņi brauca veselu stundu, līdz beidzot nokļuva mežonīgā, kalnainā apvidū. Visapkārt nebija nevie­nas pašas mājas, nevienas dzīvas dvēseles.

Andris pēkšņi nospieda bremzi, un mašīna strauji apstājās.

—   Kas notika? — jautāja Kristiāns.

—   Jāpaskatās kartē, — sacīja Andris, pētīdams nelielo, vēstulei pievienoto kalnu apgabala karti. — Izskatās, ka mums jābrauc kalnā augšā. — Un viņš atkal iedarbināja motoru.

Ceļš cauri melnajiem kalniem vijās līču loču, līdz beidzot viņi izbrauca nelielā plato. Šķita, ka ir sasniegta kalna virsotne. Uz melno kalna grēdu fona nebija grūti pamanīt tur novietotu nelielu sarkanu auto, taču šķita, ka tas ir tukšs.

—   Ceļš šeit beidzas. Jākāpj ārā, — teica Andris, apstādinājis ma­šīnu.

Visi izkāpa, un asas vēja brāzmas acumirklī ieklupa viņu jakās un mēģināja nopūst no ceļa.

Kristiāns pirmais ieraudzīja Tīnu, kas, sarāvusies no stiprā vēja, sēdēja gabaliņu tālāk pie kādas klints. Izskatījās, ka viņai nekas ne­kaiš.

Ieraudzījusi brāli, Tīna pielēca kājās un jau gribēja mesties viņam pretī, bet pēkšņi no aizmugures viņu kāds satvēra.

Tas bija vidēja auguma islandietis, gaiši brūniem matiem un ne­izteiksmīgu seju. Kristiānām šķita, ka parastos apstākļos šādu seju vajadzētu redzēt daudzas reizes, lai ielāgotu, bet šoreiz Kristiānām tā paliks iekalta atmiņā līdz mūža galam jau no pirmā skatiena.

Islandietis ar žestiem lika visiem palikt uz vietas un norādīja uz Andri.

—   Palieciet visi tepat! — nokomandēja Andris un devās pie islan­dieša, kas bija sagrābis Tīnu.

Kristiānā pirmais instinkts bija mesties pie māsas, bet viņš sevi pārliecināja, ka Andris zina, ko runā, un palika uz vietas.

Andris nostājās blakus Tīnai un islandietim un sāka runāt:

—   Jūs būsiet pārsteigti par to, ko tagad dzirdēsiet, bet uzklausiet mani.

Bērni apmulsuši viņā raudzījās. Arī Tīna vairs nerāvās pie brāļa, tikai apjukusi lūkojās uz Andri.

—   Jums varbūt šķiet, ka VIMS Akadēmijā ir izcili pasniedzēji un meistari, bet, ticiet man, tā nav, — Andris runāja. — Esmu šeit pava­dījis gana daudz laika, lai pārliecinātos par to. Tieši tāpat kā Holgers. — Andris pamāja uz islandieša pusi, kurš vēl aizvien stāvēja, nebilzdams ne vārda.

Izskatījās, ka neviena cita šeit nav.

—   Patiesībā Akadēmijas meistari nestāv ne tuvu Berija Bandas meistariem, — Andris turpināja.

Kristiāns un pārējie apmulsuši klausījās, nesaprazdami, ko An­dris grib viņiem pateikt.

—   Es pats esmu spēcīgs imago meistars, — Andris ar neslēptu lepnumu sacīja. — Es pat gribu teikt — spēcīgāks par lielāko daļu no Akadēmijas tā dēvētajiem meistariem. Šeit es vairs neko neiemācī­šos, tas ir pilnīgi skaidrs. Vienīgā iespēja kaut ko sasniegt ir pievie­noties Berija Bandai — tieši tur satiekas visi īstie talanti!

Bērni saskatījās, nojauzdami, ka nupat vairs nav labi, bet īsti ne­saprazdami, ko Andris cenšas panākt.

—   Kāpēc viņi mani nav pamanījuši? — Andris turpināja. — Bet to var labot.

—   Tad jau labi, — beidzot iejaucās Kristiāns. — Laid vaļā Tīnu un ej uz Berija Bandu, ja vēlies. Ko tu gribi no mums?

—   Tāpat vien Berija Bandā iekļūt nevar, — pēc brīža viņš klusi sacīja. — Ir vajadzīgs kaut kas, kas viņiem šķitīs interesants. Kaut kas, kas liks viņiem novērtēt arī mani un Holgeru.

Islandietis, dzirdot pieminam savu vārdu, pamāja ar galvu.