Spēles meistars

Viņa bridi apklusa, tad atjēdzās un sāka rosīties. Vispirms Reinas tante pārtulkoja svešajam, ko viņi tikko bija noskaidrojuši. To dzir­dot, vīram iedegās acis un sejā parādījās plats smaids.

Pirmais pie Kristiānā pienāca Akadēmijas direktors Gardars Edmundsons un pastiepa zēnam roku.

—   Apsveicu, manu zēn! — viņš sacīja. — Es patiešām lepojos ar

tevi!

Ari otrs virs pienāca klāt.

—   Tas ir Markuss, — skaļi nočukstēja Reinas tante, un bērni no­elsās vien. Tad tāds izskatījās slavenais Markuss — augumā īsāks par Reinas tanti, bet stingriem vaibstiem, tumši brūnām, zibošām acīm un laipnu seju.

—   Welcome! — sacīja Markuss, ar manāmu lepnumu lūkodamies uz Kristiānu. — Now you are one of us!

Kristians nosarka.

—   Vai nu es to gribu vai ne, — viņš tikko dzirdami nopurpināja.

Zēnu bija pārņēmušas dīvainas izjūtas. Bija pilnīgi skaidrs, ka

šeit, kalna galā, viņa dzīvē ir noticis pagrieziens. Vēl lielāks par to, kad Reinas tante viņiem pirmo reizi atklāja imago. Tagad bija skaidrs, ka viņa dzīve uz visiem laikiem būs saistīta ar šo neparasto zemi un dīvaino lietu, kas vēl līdz šim viņam nebija saprotama, — ar imago.

Kamēr viņš tā stāvēja, iegrimis domās, Markuss un Gardars Edmundsons bija sākuši rīkoties. Kaut kas acīm redzami notika ar tīk­los sapītajiem puišiem. Tīkls, kurā viņi vēl aizvien bija sapinušies, pēkšņi pazuda, bet nez kāpēc puiši nemetās bēgt. Tikai pēc mirkļa bērni pamanīja, ka tagad abiem virvēs ir sapītas kājas un arīdzan rokas uz muguras sasietas ar tādām kā auklām.

Markuss klusi, bet stingri viņiem kaut ko sacīja, un abi puiši, no­kārtu galvu un pat nemēģinādami protestēt, sīkiem soļiem, cik nu virves atļāva, devās uz Andra mašīnu. Markuss viņiem sekoja un tad, pagriezies atpakaļ, kaut ko islandiski noteica.

—   Viņš mūs gaidīs Akadēmijā, — paskaidroja Reinas tante. — Mēs ar Gardaru brauksim kopā ar jums Nika mašīnā.

—   Interesanti, kāpēc viņi nemēģina pretoties? — brīnījās Linda.

—   Viņi saprot, ka tam nav jēgas. Holgeram tikpat kā nav nekādu imagošanas spēju, un viens Andris nemūžam netiktu galā ar tādu pār­spēku kā šeit. Un par Kristiānā spējām viņš jau tikko pārliecinājās.

—   Kas notiks ar Ūduli? — pēkšņi vaicāja Tīna.

Patiešām, dīvainais briesmonis vēl aizvien sastindzis stāvēja turpat.

—   Viņš taču nevar tā šeit palikt, vai ne? — vaicāja ari Kristiāns.

—   ja nu šeit nokļūst cilvēki un viņu ierauga?

—   Un ja nu viņš atkal atdzīvojas? — iedomājās Miks.

—   Par Ūduli varat neuztraukties — pats no sevis viņš neatdzīvo­sies. Bet, tā kā tas ir paliekošais imago, ar viņu var tikt galā tikai īpaša brigāde. Tiklīdz būsim atpakaļ Akadēmijā, es to noorganizēšu. Pa­gaidām gan būs viņš jāatstāj tepat — jācer, ka neviens te pēkšņi neuzkulsies.

—   Nav jau nu gluži pati gleznainākā pastaigu vieta, — nomur­mināja Miks, un Linda iesmējās.

—   Tiešām, — viņa piekrita. — Jābūt vai nu trakam, vai imagotājam, lai šeit nonāktu!

—   Man šķiet, te viss ir beidzies, — sarosījās Reinas tante. — Brau­cam mājās!

—   Mājās?! — Tīna sajūsmā iesaucās.

—   Uz Akadēmiju, — precizēja Reinas tante, un Tīna sabozās.

—    Taču nebēdā! — Viņa apskāva meiteni. — Domāju, ka pavisam drīz varēsim doties arī mājās.

—   Urā! — Tīna iesaucās, un arī pārējie nopriecājās. Likās, ka visiem piedzīvojumu ir gana. Vien Kristiāns palika nedaudz domīgs.

Nez kāpēc viņam šķita, ka Reinas tantes solījums par došanos mājās uz viņu neattiecas.

—   Tikai vienu es nesaprotu, — piepeši sacīja Linda. — Kā jūs mūs atradāt?

—   Paveicās, — pavīpsnāja Reinas tante. — No rīta gāju jūs mo­dināt un ieraudzīju, ka neviena nav. Kaut gan… kaut kas tur bija…

—   Kas?! — vienā balsī iesaucās Linda un Marts.

—   Peļķīte Kristiānā un Tīnas istabas vidū, — Reinas tante iro­niski noteica.

—   Vai dieniņ, Spoks! — iesaucās Kristiāns. — Mēs viņu pavisam aizmirsām!

—   Ar viņu viss ir kārtībā, — teica Reinas tante. — Tepiķis, pro­tams, nedaudz sabojāts, bet tas tā… Vārdu sakot, bija pilnīgi skaidrs, ka kaut kas nav labi, jo Markuss nebija iecerējis ar jums nodarboties, iekams nebūsiet paēduši.

—   Es vienalga nesaprotu. Kā jūs zinājāt, kur mūs meklēt? — Linda atkal jautāja.

—   Mobilais, — Reinas tante attraucsļ. — Mums visiem par laimi, tu biji paķērusi līdzi to pašu mugursomu, kas tev bija līdzi vakar, kad staigājāt pa pilsētu. Atceraties, es jums vakar iedevu līdzi mobilo tālruni?

Bērni pamāja.

—   Nu, lūk, šim telefonam ir iestatīta GPS lokalizēšanas sistēma, kas sasaistīta ar manu tālruni. Respektīvi, es varēju apskatīties, kur tas atrodas. Mums visiem patiešām ļoti paveicās, ka tev tas bija līdzi!

Linda mulsi pagrozīja rokās mugursomu. Viņa pat neatcerējās, kurā brīdī bija iedomājusies to paķert līdzi, — tas bija noticis gluži automātiski. Par laimi viņiem visiem…

Reinas tante jau skubināja visus uz mašīnu.

—   Ātrāk, ātrāk! — viņa sacīja. — Niks jau kādas piecas minūtes darbina motoru pa tukšo.

Visi sakāpa auto un ar Nikam raksturīgo straujo uzrāvienu uz­sāka braucienu lejup no kalna, lai dotos atpakaļ uz Reikjavīku.