Spēles meistars

Milzīgi krusas graudi, asi kā adatas un cieti kā tenisa bumbiņas, bira pār bērnu galvām, un viņi izmisīgi meklēja, kur patverties.

Kristiāns acumirklī atrisināja šo problēmu, izveidodams virs viņiem krusas necaursitamu sienu, līdzīgu tai, kādu pirmīt bija radī­jis Andris.

Tikmēr melnais nezvērs tuvojās tīklā sapītajiem. Atņirgtajā purnā rēgojās koši sarkanas smaganas, no kurām zemē pilēja staipīgas, dzeltenīgas siekalas. To redzot, Andra imagošanas spēja pazuda kā nebijusi. Savukārt Kristiāns juta, ka viņš briesmoni kontrolē tikai da­ļēji. Viņš vēl aizvien daļēji izjuta zvēru, izjuta adrenalīnu, kas radās, zvēram tuvojoties sasietajiem puišiem, bet zēns vairs nebija pārlieci­nāts, ka viņam izdosies to atturēt no tālāka uzbrukuma.

Pēkšņi atskanēja mašīnas motora rūkoņa, un pēc mirkļa kalna virsotnē parādījās Nika vadītais pazīstamais autobuss. Bremzēm kau­cot, busiņš apstājās, un ārā izlēca Niks, Reinas tante, V1MS Akadēmi­jas direktors Gardars Edmundsons un vēl kāds svešs vīrietis, kuru bērni nepazina.

—   Palīgā! — iebļāvās Linda, bet atbraucējiem tas nemaz nebija jādzird.

Svešais vīrietis un Akadēmijas direktors apstājās kā iemieti un cieši vērās uz melno briesmoni, kurš jau bija sasniedzis tīklā sapītos puišus. Pēc dažām sekundēm briesmonis arī sastinga kā pārakmeņo­jies, un svešais vīrs jau metās pie puišiem, gribēdams tos atbrīvot.

Tad atjēdzās Kristiāns.

Pieskrējis pie Gardara Edmundsona, viņš to sagrāba aiz rokas, kliegdams:

—   Nē, nē!

Gan direktors, gan svešais vīrietis pārsteigti apstājās un parau­dzījās uz zēnu.

—   Kas te notiek? — vaicāja arī Reinas tante. — Kāpēc Andris un Holgers ir tā sapīti? Un ko te vispār dara Holgers?

—   Tūlīt visu izstāstīsim, — strauji teica Kristiāns. Tīna bija pie­ķērusies brālim pie rokas tik cieši, it kā nekad vairs negribētu viņu atlaist.

—   Tikai, Dieva dēļ, neatbrīvojiet tos abus! — uztraukti teica arī Linda. — Viņi nolaupīja Tīnu un gribēja mūs nogalināt!

—   Nav taisnība! — Andris protestēja. — Neviens nevienu negri­bēja nogalināt!

—   Jā, tikai nolaupīt un pārdot Berija Bandai, — ironizēja Kris­tiāns. — Tāds nieks vien…

—   Ko?! — iebļāvās Reinas tante. — Kas tie par jociņiem?

—   Nekādi jociņi, — apstiprināja arī Marts. — Tieši tā viss bija.

Reinas tante tikmēr islandiešu valodā pārstāstīja sarunu svešajam

vīram. Tas, manāmi šokēts, klausījās.

—   Tā, tagad izstāstiet visu pēc kārtas! — Reinas tante nokoman­dēja. — Tā, lai beidzot kaut kas kļūst skaidrs.

Un Kristiāns izstāstīja.

Visu, sākot no brīža, kad viņš bija konstatējis, ka Tīnas vairs nav istabā, un beidzot ar mirkli, kad bija sajutis sevi melnā zvēra ādā.

—   Tu biji Ūdulis?! — piepeši iesaucās Tīna.

Visi pārsteigti pavērās mazajā meitenē.

—   Kāds Ūdulis? — nesaprata Kristiāns.

Tīna pamāja uz joprojām sastingušo melno briesmoni.

—   Nu, tas… Ūdulis!

Kristiāns, pilnīgi apstulbis, vērās te uz māsu, te uz melno bries­moni.

—   Tas ir Ūdulis? Un kas ir Ūdulis?

—   Nu, pagares dzīvnieks! Reinas tante man par viņu stāstīja! Atceries, es vēl viņu reiz uzzīmēju!

Kā pa miglu Kristiānām atausa atmiņā Tīnas zīmējums, kur bija attēlots dīvains, melns zvērs. Un tad viņš atcerējās Tīnas stāstu par Ūduli — briesmīgo pagares dzīvnieku, kas dzīvo zem zemes un izlien virspusē pa kurmju alām, pa ceļam aprijot visus kurmjus, bet, izlīdis ārā, ir vēl vairāk izbadējies. Vēl pēc brīža viņam uzausa citas atmiņu ainas: dīvainais plankums kokā vienā no viņa fotogrāfijām; kurmja ādiņa mežā aiz viņu ģimenes vasaras mājas; dīvainais notikums baz­nīcas tornī, kad viņi bija kāpuši augšā, lai nofotografētu pilsētu no putna lidojuma; atgadījums ar aitām, kad nakšņoja pie Johannas; briesmīgais zvērs, kas viņus vajāja pastaigā pa kalnu taku pie karsta­jiem avotiem…

—   Jēziņ… — Kristiāns izdvesa, beidzot visu sapratis. — Tas taču visu laiku biju es…

Un viņš visu izstāstīja Reinas tantei. Visi, ieskaitot Reinas tanti un veco Gardaru Edmundsonu, stāvēja vaļā mutēm un klausījās, pilnīgi aizmirsuši gan auksto vēju, kas vēl aizvien plosījās kalna galā, gan tīklā sapītos puišus. Tikai svešais vīrs stāvēja, mulsi nolūkodamies zēnā, jo nekā no teiktā nesaprata.

—   Sanāk, ka es pats esmu to radījis, — Kristiāns pabeidza savu stāstu. — Kaut kādā veidā, ieraugot Tīnas zīmējumu un dzirdot viņas stāstu, es esmu, pats to neapzinoties, radījis īstu Ūduli. Un viņš visu laiku ir bijis tuvumā. Kā tas vispār ir iespējams?

Reinas tante nogrozīja galvu.

—   Jā, tas ir ļoti neparasti. Ļoti, ļoti neparasti. Taču viss šis gadī­jums ir neparasts. Acīmredzot tu visu laiku esi apzināti mēģinājis kontrolēt sevi, jo visas neparastās lietas tev šķiet nevērtīgas. Tu atzīsti tikai racionālo, to, ko var izskaitļot un izskaidrot. Taču imagošanas spēja tevī ir tik liela, ka agri vai vēlu tai bija jāizpaužas. Un tā izpau­dās neapzināti.

—   Šā vai tā, — ieteicās Linda, — beidzot mēs zinām, kurš no mums ir meklētais.

—   Jā, spēle ir sākusies, — domīgi novilka Reinas tante. — Un nu mums ir ari savs spēles meistars…