Spēles meistars

—   Tādas pulcēšanās pēdējā laikā notiek visās viņu mītnēs. Pil­nīgi skaidrs, ka viņi kaut ko plāno. Pagājušajā reizē, kad viņi uzsāka šādas pulcēšanās, viņi atklāja, kā izmantot kopējos spēkus, lai radītu tādas villas kā šī, ko tu redzi. Viņi dzīvo grezni un bez bēdu. Vienī­gais, ko viņi patlaban dara, — savaņģo aizvien jaunus un jaunus

imago meistarus. Un nodarbojas ar krāpnieclbu. Bet baidos, ka kādā bridi viņiem ar to būs par maz. Kādā brīdī viņiem kļūs garlaicīgi…

—   Un kas notiks tad? — vaicāja Kristiāns.

—                To man pat negribas iedomāties, — drūmi atteica Gardars.

—   Bet ir pilnīgi skaidrs, ka mums no savas puses ir jādara viss, lai to apturētu, — jo nekas labs tas noteikti nebūs. Un tāpēc arī mums ir vajadzīgi jauni meistari. Tādi kā tu, Kristiān.

Un Gardars uzlūkoja Kristiānu.

—   Es saprotu, ka šobrīd tev tā visa šķiet par daudz, — Gardars lēni sacīja. — Apdomājies. Tev jāzina, ka arī tad, ja izlemsi nemācī­ties Akadēmijā un negribēsi nekad par mums vairs dzirdēt, mēs tevi sargāsim no Berija Bandas. Par to tu vienmēr vari būt drošs. Bet tevī ir ļoti liels potenciāls — tas, ka tu, pats to neapzinādamies, spēji radīt paliekošo imago, par to liecina. Tāpēc, kaut arī Akadēmijā parasti mācības uzsāk no astoņpadsmit gadu vecuma, es vēlos tevi aicināt iestāties pirmajā kursā jau tagad. Bet, kā jau teicu, tev vajadzīgs laiks pārdomām. Rīt mēs jūs visus sūtīsim atpakaļ uz mājām, un Reinas tante, protams, dosies kopā ar jums. Tu vari visu apdomāt līdz rītam. Pēc brokastīm mēs atkal tiksimies, bet tagad dosimies atpakaļ pie pā­rējiem. — Tad Gardars pamāja Markusam, un viņi devās ārā no ek­rānu zāles.

—   Kas notiks, ja es nepiekritīšu? — mazliet vēlāk Kristiāns vai­cāja Reinas tantei.

—   Tev nekas, — sacīja Reinas tante. — Kā jau Gardars minēja, tev nekas nemainīsies. Tu dzīvosi tāpat kā līdz šim un imago Akadēmi­jas meistari sargās tevi no Berija Bandas. Bet tu to pat nemanīsi, viņi prot būt ļoti diskrēti.

—   Un kā ar Tīnu?

—   Tīna sagaidīs savu vecumu, un viņai viss tiks piedāvāts paras­tajā kārtībā, — atteica Reinas tante.

—   Un es? Varbūt man spēja radīt imago ar laiku izzudīs? — gri­bēja zināt Kristiāns.

—   Nedomāju vis, — teica Reinas tante. — Taču tevis paša drošī­bas labad es ieteiktu tev iemācīties to kontrolēt. Tādi ūduļi, jādomā, nevienam nav vajadzīgi, arī tavai ģimenei ne.

Kristiāns piepeši atcerējās asinis Johannas aitu kūtī un nodre­bēja. Tad viņam acu priekšā vēlreiz parādījās tikko uz ekrāniem re­dzētais… Āfrikas un postošās vētras ainas pret Berija Bandas grezno villu okeāna krastā…

—   Man nekas nav jāapdomā, — viņš pēkšņi sacīja. — Esmu iz­lēmis.

Reinas tante satrūkās.

—   Tā? — viņa piesardzīgi vaicāja. — Un ko tu esi izlēmis?

—   Es piekrītu mācīties Akadēmijā, — sacīja Kristiāns, un Reinas tante atviegloti uzelpoja.

—   Paldies Dievam! — viņa izdvesa. — Es, protams, neesmu šeit pats lielākais eksperts, bet esmu pārliecināta, ka tas ir pareizais lē­mums.

Tomēr Kristiāns šķita domīgs.

—   Bet kā ar mammu un tēti? — viņš vaicāja. — Viņi man nemū­žam neticēs.

—   Neraizējies par to, — sacīja Reinas tante. — Es būšu kopā ar tevi un visu viņiem izstāstīšu. Un nākamreiz mēs šeit atbrauksim visi kopā — galu galā, tavai mammai ar tēti taču jāzina, kur tu taisies mā­cīties visus turpmākos gadus!

Kristiāns nopriecājās, to dzirdot.

—   Tad jau labi, — viņš sacīja. — Man patiešām negribas viņiem vairs melot. Pietiek jau ar šo vienu Islandes braucienu!

—   Tev taisnība, — Reinas tante piekrita. — Melot nevajag vairāk, kā tas ir nepieciešams.

Ar šādu divdomīgu teikumu beigusi sakāmo, viņa devās prom pa gaiteni, un Kristiāns viņai sekoja.

Todien vakariņas noritēja svinīgā gaisotnē.

Lielās griestu lampas bija izslēgtas, un ēdamzāli apgaismoja tikai garas, baltas sveces spīdīgos sudraba svečturos. Viens no garajiem galdiem bija klāts kā svinībām — uz balta galdauta bija servēta por­celāna servīze ar sudraba galda piederumiem.

Kad bērni ienāca zālē, viņi noelsās vien, to ieraugot, un samul­suši palika stāvam turpat pie durvīm.

—   Droši ieņemiet vietas, — iesmējās Reinas tante. — Šovakar mēs šeit būsim vieni, mums pievienosies tikai Niks un Gardars.

Bērni sajūsmināti izvēlējās sev vietas pie galda, un drīz viņiem pievienojās ari Niks, ar troksni aizcirzdams aiz sevis ēdamzāles dur­vis un aulekšiem vien mezdamies pie galda.

—   Lēnāk, lēnāk, — smējās Reinas tante. — Gardars vēl nemaz nav atnācis, tā ka tu nevari neko nokavēt!

—   Nokavēt var vienmēr! — iesaucās Niks, ar joni iemezdamies krēslā blakus Kristiānām. — Sevišķi, ja ir runa par Marčello ēdienu!

—   Tā jau gan, — Reinas tante nevarēja nepiekrist. — Lūk, ari Gardars!

Patiešām, tur nāca ari Akadēmijas direktors un, pamādams visiem ar roku, ieņēma vietu garā galda galā.

Šodien viņus apkalpoja pats Marčello — neliela auguma smai­dīgs itālis —, un gardi ēdieni sekoja cits citam, kamēr visi bija tā pārēdušies, ka nejaudāja ne paelpot. Un tomēr, uzzinot, ka desertā paredzēts vaniļas saldējums ar zemeņu mērci, visiem atkal saskrēja siekalas mutē.