Spēles meistars

matus bija licis nogriezt pavisam īsus, taču gluži nemanot tie atkal pamanījās ataugt, un kādu laiku Martu varēja redzēt staigājam ar pa­garām cirtām. Tad viņš, nikns uz matiem par šādu nodevību, atkal lika tos apgriezt īsus, lai pusgadu varētu par tiem nedomāt. Viņam bija neparasti gaišas acis un atkarībā no gaismas tās izskatījās vai nu zilas, vai pelēkas, turklāt skropstas bija tik garas, ka Marts uztraucās, vai tikai tās patiešām nedara viņu līdzīgu meitenei.

—   Varbūt skolotājai toreiz bija taisnība, — viņš reizēm pārspīlēti skumji sacīja. — Varbūt es tiešām esmu vairāk Marta nekā Marts?

—   Nerunā muļķības! — Kristiāns mēdza attraukt. — Tu itin ne­maz neizskaties pēc meitenes. Es nepazīstu nevienu meiteni, kurai būtu tik garas skropstas kā tev.

Tas bija tikai kārtējais fakta konstatējums, bet Martu tas nez kā­dēļ neielīksmoja.

Diena, kad Kristiānā mājās parādījās Spoks, iesākās gluži pa­rasti.

Bija septembris, un pēcpusdienā pēc stundām Kristiāns trešo reizi skrēja apkārt skolas stadionam, kamēr Marts sēdēja turpat ne­tālu, atspiedis muguru pret koka stumbru.

Kristiāns skrēja gandrīz katru dienu. Vienīgi ziemā viņš skrie­šanu nomainīja pret slēpošanu. Tomēr skriet viņam patika labāk nekā slēpot. Patika sajust cieto skrejceļu sev zem kājām, soļiem rit­miski dipot. Kristiāns aizvien skrēja vienmērīgā tempā un, tiklīdz juta, ka labprāt skrietu lēnāk, meta mieru.

Arī tagad aizelsies un nosvīdis Kristiāns nometās zemē blakus Martam un brīdi atvilka elpu. Marts nolika malā grāmatu, ko bija la­sījis, un neslēptā izbrīnā palūkojās uz draugu.

—   Kāpēc tev tā jāskrien, Kris? — viņš vaicāja. — Tu skrien tā, it kā kāds tev dzītos pakaļ.

—   It nemaz, — izdvesa Kristiāns. — Es skrienu tieši tā, kā jā­skrien. — Brīdi viņš tikai skaļi elsa un tad turpināja: — Skrienot ne

par ko nav jādomā. Skrienot tu jūti tikai ritmu un savu elpu, vairāk itin neko.

—   Man likās, ka tev patīk domāt, — aizrādīja Marts.

Tā likās arī pašam Kristiānām. Patiesību sakot, reizēm viņam šķita, ka domā pārāk daudz. Tad viņš zināja, ka pienācis laiks kārtī­gam skrējienam.

Koki, kas atdalīja skolas stadionu no ielas, meta garas ēnas, un pēc mašīnu burzmas uz ielas bija skaidrs, ka pienākusi tā stunda, kad lielākā daļa ļaužu beigusi dienas darbus. Arī abi zēni posās mājup.

—   Vari atnākt pie manis, — teica Kristiāns. — Tēvam kaut kas ir padomā.

—   Kas?

—   Nezinu. Viņš tikai piekodināja, lai šovakar mēs visi laikus būtu mājās, — Kristiāns sacīja.

Kad abi zēni iegāja dzīvoklī, Kristiāns pamanīja, ka tēvs, uzmetis dēlam paviršu skatienu, brāžas uz dzīvojamo istabu ar zilu plastma­sas bļodu rokās. No dzīvojamās istabas atskanēja tāds kā ņaukstiens.

—   Kas tad te!? — iesaucās Kristiāns un, pametis pārsteigto Martu stāvam priekšnamā, aizmetās tēvam pakaļ. Tīna, plati smaidīdama, lēkāja pa istabu, bet uz dīvāna sēdēja māte. Seja viņai bija dīvaini saviebta, un Kristiāns nevarēja saprast, vai viņa priecājas vai bēdājas.

—   Kas te notiek? — Kristiāns vēlreiz vaicāja, bet atkal neviens viņam neatbildēja. Tad no pagaldes atskanēja pirmītējais ņaukstiens, un Kristiāns ieplestām acīm palūkojās turp.

Zem galda tupēja suns. Tas ir, gandrīz suns — šis vēl pagaidām bija tikai kucēns, kaut gan diezgan paaudzies kucēns.

—   Sunis, sunis, sunis! — klaigāja Tīna, lēkādama pa istabu. Kucēns izgrūda vēl vienu nepārliecinošu ņaukstienu un izlēca no pagaldes.

Istabā ienāca Marts.

Suns pieļepatoja zēnam klāt un iekodās viņa čībā. Tīna sajūsmā spiedza. Marts atbrīvoja čību no kucēna zobiem un paraudzījās uz Kristiānu.

—   Es nezināju, ka jūs grasāties pirkt suni, — viņš sacīja.

—   Es arī to nezināju, — teica Kristiāns.

—   Neviens to nezināja, — drūmi piebalsoja māte.

—   Es suni nepirku, — kā taisnodamies sacīja tēvs. — Vienkārši darbā… kolēģim… saradās kucēni, un nebija citas izejas.

—   Nebija citas izejas, — mehāniski atkārtoja māte.

—   Jā, — teica tēvs, priecādamies, ka viņu saprot. — Kolēģis citus kucēnus atdeva jau agrāk, šo vienīgo neviens neņēma, tāpēc arī viņš izaudzis tāds paliels…

Jo ilgāk Kristiāns raudzījās uz suni, jo skaidrāks viņam tapa, kā­pēc neviens to nav paņēmis. Suns caur un cauri izskatījās pēc tipiska atslēgu meklētāja. Patlaban viņš riedams lēkāja ap galda kāju, līdz ar pieri tajā iebumsījās un grīļodamies notupās uz dibena.

Kristiāns palūkojās uz Martu un pakustināja pirkstus tā, it kā slēgtu vaļā durvis. Tas bija atslēgu meklētāja žests. Ja kāds bija tik stulbs, lai izpelnītos šo apzīmējumu, Kristiāns pagrieza atslēgu. Marts iesmējās un pamāja ar galvu.

Visi raudzījās uz suni. Tīna — sajūsmināti, māte — drūmi, tēvs — apjucis, bet Kristiāns ar Martu — uzjautrināti.