Spēles meistars

Kristiānām gluži labi patika matemātika. Viņam patika skaitļi un viss, kas ar tiem saistīts. Ceļā uz skolu Kristiānām iznāca iet garām valūtas maiņas punktam, un viņš izklaidējās, katru dienu iegaumē­dams dolāra kursu. Viņam patika ar to kaitināt Martu.

—   Nu, Mart, — viņš mēdza jautāt, — cik šodien dosi par do­lāru?

—   Zini ko, — Marts niknojās, — ej un apskrien piecsimt apļu ap stadionu!

Kristiāns tikai smējās.

2. nodaļa tĪnas spĒles

Šķērsielā starp Kristiānā un Marta mājām slējās neliela, balta baznīca. Pret tās gludajiem, gaišajiem sāniem kā puns bija piespie­dies liels, pelēks laukakmens. Sazin, kā tas tur bija gadījies, bet tur nu tas stāvēja.

Aiz akmens bija Kristiānā un Marta slepenā pastkastīte. Puikas bija sapratuši, ka viņiem tāda ir nepieciešama, lai sarunātu to, ko nav iespējams sarunāt pa tālruni. Vēlāk zīmītes, kas, paslēptas stikla burkā, lai tās nesabojātu lietus vai sniegs, gaidīja aiz pelēkā akmens, kļuva par ikdienišķu lietu. Zēniem likās, ka tžļs ir daudz interesantāk nekā sarunāties pa tālruni vai sūtīt īsziņas.

Tās piektdienas pēcpusdienā Marts atrada aiz akmens zīmīti, kas sākās ar vārdiem: “Steidzami! Esi pie manis ne vēlāk par pussep­tiņiem!”

Izklausījās, ka noticis kas ārkārtējs. Marts, saraucis pieri, lasīja tālāk: “Šovakar svinam mammas dzimšanas dienu, un tu pazīsti manu tēti… K.”

Tas nozīmēja tikai vienu — ja Marts plānotu ierasties vēlāk par pusseptiņiem, viņš darītu prātīgi, iepriekš ieturēdams kārtīgas vaka­riņas. Jo, lai gan Kristiānā tēvs bija visnotaļ jauks, viņa attieksme pret ēdienu bija īpaša. Viņš ēdienu neēda, bet aprija. Un tomēr nekļuva resns — gluži otrādi. Viņš bija tik kārns, ka stāvēja, saliecies uz priekšu, itin kā kuru katru brīdi varētu vidū pārlūzt. Iespējams, ja viņš neēstu tā, kā ēda, kādu dienu tā patiešām arī notiktu.

—   Ja tētis neēdis, viņš izgaisis, — mēdza teikt Tīna.

Tēta ēšanas manieres bija izdzīvošanas jautājums. Neviens ne­gribēja, lai tētis izgaistu, tāpēc visi ļāva viņam ēst, cik un kā viņš vē­lējās.

Kristiānā vecāku dzimšanas un vārda dienas svinības allaž bija visnotaļ ģimeniski pasākumi. Tajos vienmēr piedalījās Kristiānā mā­tesmāsa Anna ar savām divām meitām, Kristiānā tēvabrālis Roberts un nu jau labu laiku ari Tīnas aukle. Abas Kristiānā māsīcas bija tikai nedaudz vecākas par Tīnu, tādēļ, lai Kristiāns jubilejās negarlaikotos, viņš drīkstēja uzaicināt Martu.

Tajā piektdienā Marts pusdienās bija dabūjis tikai zupu, tāpēc pie Kristiānā ieradās jau desmit minūtes pāri sešiem. Drošs paliek drošs.

Kad Marts, žņaudzīdams rokā sarkanu dāliju pušķi, iegāja Kris­tiānā dzīvokļa viesistabā, viņa acis staroja aiz laimes, jo viņš saprata, ka ir ieradies īstajā brīdī — brīdī, kad ciemiņu vēl nav, bet galds jau ir uzklāts. Kristiānā tētis mulsi ap to riņķoja, aizdomīgi vērodams ēdienu, itin kā tas grasītos aizbēgt.

—   Ā, Marts! — viņš iesaucās, ieraudzījis zēnu. — Māt, nāc sa­ņem pirmo ciemiņu!

Kristiānā mamma izsteidzās no virtuves un nobučoja Martu uz vaiga, saņemdama no viņa sažņaudzītās puķes. Marts mulsi nomur­mināja sveicienus dzimšanas dienā.

—   Paldies, paldies, mīļais! — attrauca Kristiānā mamma. — Vai vēlies kaut ko iekost? Izskatās, ka pārējie ciemiņi drusku kavēsies.

Viņa paņēma šķīvi un uzkrāva uz tā veselu kalnu rasola. Kris­tiānā tētis mitējās riņķot ap galdu un ar izbadējušos skatienu vēroja, kā Marts sāk ēst. Tad, it kā nespēdams šādu skatu izturēt, uz papēža apcirtās riņķī un izskrēja no istabas.

Viņa vietā istabā parādījās Spoks. Suns atkal tāpat kā pirmoreiz bija sasveicinājies ar Martu, pieļepatoja zēnam klāt un iekodās viņa čībā.

—                Spole! — atskanēja no blakusistabas, un durvīs parādījās Tīna.

—   Čau, Mart! — viņa teica.

—   Čau, čau, — attrauca iMarts.

Spoks ar baltu aci palūkojās uz Tīnu, neizlaizdams no zobiem čību.

—   Spoks atkal iečurāja manās čībās, — teica Tīna, sarauktu pieri blenzdama uz suni.

—  Tā jau viņi mēdz darīt, — attrauca Marts. — Ja turi mājās Spoku, tas ir neizbēgami.

—   Viņš nekad nečurā tēta čībās. Un mammas čībās, un Kriša čībās, — sūdzējās Tīna. — Tikai manās.

—   Tavas čības viņam patīk vislabāk, — teica Marts.

—   Man arī savas čības patīk vislabāk, — teica Tīna, — bet es ta­jās nečurāju.

—   Es arī ne, — piekrita Marts. — Tā dara tikai spoki.

Pie durvīm atskanēja zvans. Dzinn…

Un tad vēl viens dzinn, un vēl viens, un vēl viens. Pavisam četri dzinn — viens mammai, viens tētim, viens Kristiānām un viens Tīnai. Annas tante nekādi nespēja iegaumēt, ka tagad viņi ir pieci. Toties viņas meitas gan to spēja.

—   Spok! — abas vienā balsī iebrēcās, līdzko durvis bija vaļā.

Annas tante ar abām meitām vēl nebija lāgā ienākušas, kad Kris­tiāns jau vēlējās, kaut viņas dotos projām.

Spoks, bailīgi paglūnējis pa virtuves durvju spraugu, klusi un nemanāmi ieslīdēja atpakaļ virtuvē. Abas meitenes aizbrāzās uz is­tabu, bet Kristiāns neuzkrītoši aizvēra virtuves durvis.