Spēles meistars

—   Nu, parādi, — viņš lūdzās. — Tikai mirklīti.

Tīna novicināja lapu viņam gar degunu un atkal paslēpa to sev aiz muguras.

—   Es neredzēju, — žēlojās Marts. — Tu to tik ātri parāvi nost.

Kristiāns ķiķināja, bet Tīna, kā likās, šaubījās — rādīt Martam

savu zīmējumu vai nerādīt. Visbeidzot viņa bailīgi palūkojās uz dur­vīm un, pamājusi Martam, lai viņš noliecas tuvāk, čukstēja:

—   Reinas tante nedrīkst uzzināt! Tas ir noslēpums, saproti?

Marts nopietni pamāja ar galvu, bet Kristiāns vēl aizvien ķiķi­nāja.

—   Tas ir Ūdulis! — saviebusi baismīgu grimasi un iebāzusi lapu bezmaz Martam sejā, čukstēja Tīna.

L

Kristiāns tik tikko valdīja smieklus, bet Marts nopietni vaicāja:

—   Kas tas par Ūduli, Tīnucīt?

Pagaidām viņš neredzēja ne Ūduli, ne arī ko citu — acu priekšā rēgojās melns, izplūdis plankums. Tīna pavirzīja lapu nedaudz tālāk no Marta acīm, un izplūdušais melnums beidzot pieņēma kaut kādu formu. Tas izskatījās pēc maza, tukla un plušķaina zvēra.

—   Ūdulis, — nopietni teica Tīna.

Kristiāns vairs nespēja valdīt smieklus. Tīna pārmetoši uz viņu paskatījās.

—  Tur nav nekā smieklīga, — viņa aizrādīja. — Ūdulis ir bries­mīgs.

—   Nešaubos, — piekrita Kristiāns. — Pastāsti mums par viņu!

Tīna vēlreiz paskatījās uz durvīm un, tā kā tās bija ciet, sāka

stāstīt.

—   Ūdulis ir pagares dzīvnieks, — viņa pusčukstus izdvesa.

—   Kas? — vienā balsī iesaucās Kristiāns un Marts, nojaušot, ka nu tik būs, ko paklausīties.

—   Pagares dzīvnieks, — atkārtoja Tīna. — Baismonis, kas nāk no pazemes. Negants kā velns, briesmonīgi šausmīgs pagares dzīvnieks.

Kristiāns atzinīgi norūcās. Acīmredzot šis būs viens no intere­santākajiem Tīnas stāstiem.

—   Ūdulis sēž zem zemes un virszemē izlien pa kurmju alām, — briesmīgi saviebusies, stāstīja Tīna. — Pa ceļam viņš aprij visus kurmjus, bet izlīdis ir vēl vairāk izbadējies.

—   Gluži kā tētis, — iestarpināja Kristiāns, bet Tīna uz viņu pa­skatījās tā, ka tūlīt kļuva skaidrs — šī piebilde bijusi nevietā.

—   No bada viņš ir nikns uz visu pasauli, — turpināja Tīna. — Iz­līdis virszemē, viņš brīdi sēž. Viņš ir dusmīgs un plūkā ūsas. Visi zvēri zina, ka Ūdulis ir virszemē, un laižas lapās.

—   Vai viņi paspēj? — ziņkārīgi ievaicājās Kristiāns.

—   Ko tad? — samulsa Tīna.

—   Aizbēgt.

—   Ne visi, — Tīna teica. — Pasēdējis un pieradis pie virszemes gaismas, Ūdulis ieņurdas un dodas medībās. Viņš aprij visus, ko sa­stop, bet paēdis kā nav, tā nav. Visvairāk viņš rij nomaldījušos kaķus un suņus.

—   Ak tā… Kāpēc? — brīnījās Marts.

—   Kā — kāpēc? Tāpēc, ka meža zvēri ir viltīgāki. Viņi saož bries­mas un aizbēg. Bet suņi un kaķi domā, ka Ūdulis ir tikai vēl viens suns vai kaķis. Saprati?

-Jā.

—   Vai viņš rij arī cilvēkus? — vaicāja Kristiāns.

Tīna klusēja.

—   Es jautāju, vai viņš rij arī cilvēkus, — atkārtoja Kristiāns.

Tīna iepleta acis un šausmu pilnā balsī čukstēja:

—   Tikai mazus bērnus!

—   Ak tā, — lietišķi noteica Kristiāns. — Nu, tad jau mums ar Martu nav, ko baidīties. Bet tev gan jāuzmanās, — viņš teica Tīnai.

—   Man nemaz nav bail, — paziņoja Tīna.

—   Kāpēc ne? — brīnījās Kristiāns. Šis stāsts par Ūduli izklausījās tieši pēc šausmu stāsta maziem bērniem.

—   Tāpēc, ka Ūdulis lien laukā tikai mežā, — teica Tīna.

—   Pilsētā nav kurmju rakumu, — paskaidroja Marts.

—   Tieši tā, — piekrita Tīna, atzinīgi palūkodamās uz Martu.

Kristiāns pavīpsnāja, redzēdams, ka abi atkal ir sadziedājušies.

Kad Tīna ar Ūduli un Elfiņas zābaciņiem bija prom, Kristiāns

domīgi sacīja:

—   Nesaprotu, kāpēc Lietuvene stāsta viņai tādas briesmīgas pa­sakas. Viņa pēc tam sadomājas nezin ko — pats redzēji.

—   Diez vai to būs stāstījusi Lietuvene, — šaubījās Marts.

—   Kurš tad?

—   Tīna teica, ka tas esot noslēpums. Ja Lietuvene būtu viņai stāstījusi pasaku par Ūduli, tad taču viņa nebaidītos parādīt tai savu zīmējumu.

—   Nevaru gan iedomāties, kurš cits viņai ko tādu būtu varējis stāstīt, — noteica Kristiāns. — Ja vien viņa to visu nav sadomājusi pati.

—   Droši vien tā arī ir, — piekrita Marts, un ar to Ūduļa tēma bija izsmelta.

Pagaidām.

Aizvien biežāk Kristiāns atrada savā istabā nepārprotamus pie­rādījumus tam, ka Tīna tajā spēlējusies bez viņa atļaujas. Un ikreiz Tīna to noliedza, apgalvodama, ka ne pie kā nav vainīga.

—   Neesmu kāju spērusi tavā istabā. Tā bija Elfiņa, — Tīna sabo­zusies teica.

Un Feija, un Guks, un Kika, un atkal Elfiņa…

Tā kā Miks joprojām nāca pie Kristiānā pildīt mājasdarbus ma­temātikā, Kristiāns bija iemanījies visus mazītiņos zābaciņus, spieķī­šus, zizlīšus un tarbiņas paslēpt, pirms kāds cits tos ieraudzīja. Tikai tad, kad mājā vairs nebija nepiederīgu personu, Kristiāns devās pie Tīnas un bārās par ielaušanos viņa istabā.

—   Tā nebiju es, — Tīna tikai atkārtoja, un Kristiānām nekas cits neatlika kā, nikni purpinot, doties atpakaļ uz savu istabu.

Kādu dienu, pārnācis no skolas, savas istabas vidū Kristiāns ierau­dzīja lielu peļķi. Sākumā viņš nodomāja, ka vainīgs ir Spoks, bet peļķe likās pārāk liela.

Saviebies Kristiāns notupās pie peļķes un paostīja… Neoda ne pēc kā. Patiesību sakot, izskatījās, ka tas ir parasts ūdens.