Spēles meistars

Kad visi jau bija apsēdušies pie galda, ieradās tēvocis Roberts un Lietuvene. Abi reizē. Kristiāns nodomāja: “Nez vai viņi abi pirms tam stāvēja ārā un pīpēja? Lietuvene jau nu noteikti…” Tēvocis Ro­berts bija piesarcis un aizelsies, it kā visu ceļu šurp būtu skrējis. Viņš apskāva māti, vēlēdams viņai daudz laimes. Viņa .vēlējums piepildījās acumirklī, jo māte patiesi izskatījās laimīga, tiekot vaļā no viņa ciešā apskāviena.

—   Trīsdesmit pieci gadi! — līksmi iesaucās tēvocis Roberts, un māte tikko manāmi sarāvās. — īstais laiks svinībām! Kur tas laiks, kad man pašam bija trīsdesmit pieci. — Viņš skaļi nopūtās.

—   Cik tad viņam tagad ir? — Marts čukstus jautāja Kristiānām.

—   Trīsdesmit astoņi, — tāpat čukstus atbildēja Kristiāns un pa­vīpsnāja.

—   Nu, neesat vēl visu aprijuši?! — tēvocis Roberts jautri iesaucās, palūkodamies uz galdu.

Māte saviebās. Viņa vēl aizvien nebija pieradusi pie tēvoča ma­nieres teikt visu, kas vien iešaujas prātā. Taču šoreiz viņš gari neru­nāja un, apsēdies galda stūrī, pievienojās ēdējiem.

Ar purnu stumdīdams1 savu bļodu, istabā ienāca Spoks. Tā bija viena no viņa daudzajām īpatnībām — viņš nespēja ēst vienatnē. Ne­viens nekad nebija redzējis, ka Spoks to darītu. Izsalcis viņš smilkstē­dams staigāja pakaļ tam, kurš tobrīd bija mājās, diedelēdams kompā­niju. Tad dažreiz gribot negribot vajadzēja uzkost kādu sviestmaizi, lai arī suns tiktu pie ēšanas.

Arī tagad viņš vispirms pameta skatienu uz galda pusi, lai pār­liecinātos, ka visi patiešām ēd, un tikai tad ķērās klāt savai barībai.

Taču kaut kas viņu iztraucēja.

Suns mirkli sastinga, tad paskatījās uz ēdējiem. Acumirklī viņš atrada traucēkli. Vainīgais bija tētis, kurš neganti ātri un skaļi izrēķi­nājās ar rasolu.

Un tad Spoks izdarīja to, ko Kristiāns nekad nebūtu gaidījis no atslēgu meklētāja.

Spoks, sagrābis zobos savu bļodiņu, trīs reizes piedauzīja ar to pie grīdas. Visi pārsteigti palūkojās uz suni, un tikai tētis turpināja ēst. Taču Spoks vēl aizvien lūkojās tieši uz tēti. Tad mamma iebak­stīja tētim elkonī un norādīja uz suni. Tieši tajā mirklī, kad tētis pie­vērsa uzmanību Spokam, tas sāka čāpstināt. Pilnu muti suņu barības, viņš čāpstināja, šmakstināja un ņēmās tā, ka barība šķīda uz visām

pusēm. Suns ne mirkli nenovērsa skatienu no tēta, un nevienam ne­radās ne mazākās šaubas par to, kurš tiek atdarināts.

Tādējādi Spoks atstāja uz visiem lielu iespaidu, un tēti tas ietek­mēja tik ļoti, ka vēlāk viņš sāka ēdienreižu laikā pat izvairīties no suņa.

—  Tas suns patiešām ir spocīgs, — noteica tēvocis Roberts un nodrebinājās.

Pēc neilga mulsuma brīža visi sāka ķiķināt, bet Spoks jau bija beidzis savu izrādi un atkal izskatījās pēc parasta pamuļķa kucēna.

Viesības varēja turpināties.

Tīna pirmā pameta galdu un aizskrēja uz savu istabu, un pēc neilga laika aizmuka arī Kristiāns ar Martu. Abas Kristiānā māsīcas bija uzklupušas Spokam un tāpēc pat neprotestēja, ka zēni klusām nozuda.

—   Fū, — Kristiāns atviegloti uzelpoja, aizvēris savas istabas dur­vis. — Tu vari būt laimīgs, ka tev nav nevienas māsīcas.

—   Tāds es arī esmu, — piekrita Marts.

—   Un tad vēl Tīna, — sūdzējās Kristiāns. — Viņa izmētā savas leļļu mantas pa visām malām. Vēl šorīt es atradu uz sava galda mētā­jamies leļļu kurpītes. Leļļu kurpītes, vai tu aptver?! Iedomājies, ja nu pie manis atnāktu Miks un ieraudzītu uz mana galda leļļu kurpī­tes?! — Kristiāns aiz šausmām nodrebēja.

Miks bija Kristiānā klasesbiedrs, un viņus saistīja tikai viena ko­pīga aizraušanās — skriešana. Taču uz mājām pie Kristiānā Miks mēdza nākt cita iemesla dēļ — atšķirībā no Kristiānā Miks itin neko nesajēdza no matemātikas…

Kāds sāka enerģiski raustīt durvju rokturi, un istabā iebrāzās Tīna, vilkdama pa zemi lielu zīmēšanas lapu. Kristiāns īgni pavērās uz māsu. Viņu mājās nebija pieņemts bez brīdināšanas ielauzties otra istabā. Taču tas neattiecās uz Tīnu. Un arīdzan uz Spoku. Viņi abi nāca un gāja, kā pašiem ienāca prātā.

—   Ko tev vajag? — strupi vaicāja Kristiāns.

Tīna pieskrēja pie galda, bet, neatrazdama tur meklēto, pārme­toši paraudzījās uz brāli.

—   Elfiņa, — viņa sacīja, dusmīgi saraukusi pieri.

—   Ko? — Kristiāns apstulba.

—   Elfiņa, — ķildīgi teica Tīna. — Viņa aizmirsa uz tava galda savus zābaciņus. Kur tu tos liki?

Kristiāns joprojām apmulsis blenza uz māsu, līdz beidzot aptvēra, ka viņa acīmredzot runā par savas lelles kurpītēm.

Purpinādams viņš devās pie skapja. Atrāvis vaļā apakšējo at­vilktni un brīdi pa to rakņājies, viņš izvilka leļļu zābaciņus un atdeva tos Tīnai. Tīna tos tūlīt iebāza jakas kabatā.

—   Kāpēc tu tos paslēpi? — viņa pūcīgi jautāja. — Elfiņai salst kājas.

—   Lai tad Elfiņa neatstāj savas kurpes uz mana galda, — teica Kristiāns. — Kāpēc tu nāc spēlēties manā istabā?

—   Es nenāku, — atcirta Tīna. — Tā bija Elfiņa.

—   Jā, kā tad…

—   Kas tev tur uzzīmēts? — piepeši vaicāja Marts, paņemdams no Tīnas zīmēšanas lapu, uz kuras bija uzķēpāts kaut kas melns.

Tīna tūlīt izrāva lapu viņam no rokām un paslēpa sev aiz mugu­ras. Bet Marts pat nedomāja atkāpties.