Spēles meistars

Kristiāns atslēdza nedaudz ierūsējušo priekškaramo slēdzeni un, noņēmis to, atvēra šķūņa durvis. Iekšā bija drēgns un tumšs. Šķūnim nebija logu, un gaisma ieplūda tikai pa pavērtajām durvīm un dēļu spraugām sienās. Gar abām sienām bija sakrauti gari dēļi, kas kād­reiz bijuši paredzēti kaut kā būvēšanai, bet tā arī palikuši neizman­toti. Uz šiem dēļiem vasarā bija laba sēdēšana. Kristiāns pataustīja vienu dēli, bet tagad, rudenī, tas bija vēss un mitrs.

Dziļumā šķūnis līdz pat griestiem bija piekrauts ar dažnedažā­diem krāmiem. Tuvāk durvīm vairākās rindās stāvēja malka un pāris spaiņu ar čiekuriem. Visi darbarīki bija novietoti abpus durvīm, lai varētu tiem viegli tikt klāt. Kristiāns paņēma visus trīs grābekļus un izgāja no šķūņa pustumsas atpakaļ spožajā gaismā.

—  Kris, pamūc! — iespiedzās smalka balstiņa, un Kristiāns pa­ļāvās atpakaļ.

Tīna pašāvās viņam garām, un viņai pa pēdām, sajūsmā vaukšķē­dams, aizjoza Spoks. Viņi uzskrēja pakalnā, pret kuru bija atspiedies šķūnis, un aizbrāzās uz mežu.

Kristiāns brīdi noraudzījās viņiem pakaļ un tad devās uz mājas pusi.

Atslējis divus grābekļus pret mājas sienu, Kristiāns paņēma trešo un devās uz mauriņa tālāko galu. Izskatījās, ka tur lapu ir mazāk, lai­kam ozola varenā lapotne tik tālu tomēr nesniedzās.

Kad viņš kādu brīdi bija strādājis, no mājas iznāca arī tēvs un māte un pievienojās viņam. Kristiāns pa ausu galam klausījās abu sarunā. Viņi runāja par laiku, par aizgājušo vasaru, un viņu balsis bija laiskas un bezrūpīgas, kā jau tas piederējās šādai sestdienai. Taču tad tēvs ierunājās kaut ko par Lietuveni, un Kristiāns ieklausījās uzmanīgāk.

—   Nākamnedēļ un tieši vienu nedēļu, — tēvs teica.

—   Ko tu saki?! — iesaucās māte, un Kristiānām likās, ka viņa ir par kaut ko satraukusies. — Un ko tad lai mēs tagad iesākam? Vaja­dzēs steidzami meklēt jaunu aukli, es nevaru tagad ņemt atvaļinā­jumu.

—   Neko darīt. — Tēvs paraustīja plecus. — Viņai esot jābrauc uz savām lauku mājām, kaut kas atgadījies ar viņas māsu. Saslimusi, vai…

—   Nemaz nezināju, ka viņai ir māsa, — teica māte.

—   Es arī ne. Bet acīmredzot ir gan.

—   Kas noticis? — jautāja Kristiāns. — Vai Lietuve… vai Reinas tante nākamnedēļ nebūs pie mums?

—   Nu, tā sanāk, — tēvs apstiprināja. — Ceru, ka nav nekas no­pietns un viņa pēc nedēļas būs atpakaļ.

—   Un kas būs viņas vietā? — Kristiāns gribēja zināt.

—   Gan jau kaut ko izdomāsim, — nepārliecinoši noteica tēvs.

Kādu brīdi visi trīs klusēdami grāba lapas, un pēc neilga laika

mauriņš bija tīrs.

—   Tūlīt laidīsim rudeni gaisā, — līksmi sacīja tēvs, uzlūkodams lielo, sarkandzelteno lapu kaudzi.

—   Kā tu laidīsi rudeni gaisā? — brīnījās Tīna, kas, tikko pieskrē­jusi, ar purngalu bakstīja čaukstošās lapas.

—   Nu tā, — smējās tēvs. — Lapas pārvērtīsies dūmos, uzies gaisā un pateiks mākoņiem, ka tie var sākt putināt sniegu.

—   Jā? — Tīna nevarēja vien nobrīnīties. — Bet man zābaki pa­lika mājās…

Tēvs un māte smējās, bet Kristiāns pavīpsnāja.

—   Nebaidies, šodien jau vēl nesnigs, — tēvs mierināja mazo meitu. — Vispirms mākoņiem sniegs jāsataisa, tā ka tavi zābaki vēl vismaz pāris nedēļu var droši stāvēt skapī.

—   Ak tā… Nu, tad jau labi, — nopriecājās Tīna. — Bet mēs ar Spoku bijām mežā!

—   Un ko jūs tur labu redzējāt? — jautāja māte.

—   Ak, neko, — Tīna attrauca. — Tikai Spoks izskrēja cauri kaut kādiem čemuriem…

Visi palūkojās uz suni. Viņš patiešām izskatījās kā izskrējis cauri kaut kādiem čemuriem. Baltais, pūkainais kažoks bija savēlies, un tajā bija iepinušies tādi kā sīki zariņi, kā dadzīši. Māte, pasaukusi Spoku, notupās un ņēmās atčemurot viņa kažoku.

Tēvs pielaida lapu kaudzei uguni, un rudens švirkstēdams uzgāja gaisā, likdams neesošajiem mākoņiem nekavējoties ķerties pie sniega taisīšanas.

Tad tēvs atnesa no šķūņa malku un iemeta pāris pagaļu dūmojo­šajā ugunskurā. Māte iegāja mājā uzvārīt tēju, bet tēvs devās samaukt uz iesmiem desiņas.

—  Vai! — piepeši iesaucās Tīna, vandīdamās pa jakas kabatām un mulsi lūkodamās visapkārt. — Spoka siksniņa!

—   Ko? — izklaidīgi jautāja Kristiāns, ar sprunguli kārtodams pussadegušās pagales.

—   Esmu pazaudējusi Spoka siksniņu, — bēdīgi teica Tīna, un seja viņai saviebās kā uz raudāšanu. — Mēs kaut kur skrējām, es biju ielikusi siksniņu kabatā, un nu tā ir izkritusi…

—   Nu, nu, — teica Kristiāns. — Tikai nesāc raudāt. Kur tā varēja izkrist?

—   Nezinu… — īdēja Tīna. — Kaut kur pie meža…

—   Labi, gaidi tepat, es iešu pameklēt, — teica Kristiāns un devās uz to pusi, kur pirmīt bija redzējis aizskrienam Tīnu ar suni.

Mežs sākās tūlīt aiz šķūņa un bija diezgan aizaudzis. Tēvs aizvien gatavojās to iztīrīt, bet ar šo darbu bija tāpat kā ar nederīgajām lie­tām šķūnī — tas vienmēr izkrita no prāta. Savukārt tajās retajās rei­zēs, kad tēvs to atcerējās, vienmēr bija kas svarīgāks darāms. Un tā mežs aiz šķūņa pamazām sāka atgādināt brikšņus.

“Nav nekāds brīnums, ka Spoks ieskrējis čemuros’,’ sprieda Kris­tiāns, lauzdamies cauri krūmājam un lūkodamies pēc Spoka siksniņas.