Spēles meistars

—   Nekā, — teica tēvs. — Viņš maskējas.

—   Ko? — nesaprata Tīna. —Ko viņš dara?

—   Man liekas, te ir gājis pāri kāds liels zvērs — varbūt vilks — un nu Spoks grib pieņemt tā smaku, lai tas, tā sakot, nevarētu viņu saost.

—   Nu jau gan, — māte smējās. — Kur tu ņēmi tādu ideju?

—   Es runāju pilnīgi nopietni, — teica tēvs. — Vai tu nedarītu tāpat, ja negribētu, lai saož tavu patieso smaku?

Kristiāns pavīpsnāja.

—   Ja mamma negribētu, lai saož viņas patieso smaku, viņa no­teikti nevārtītos zālē. Viņa vienkārši iesmaržotos. Vilki bēgtu pa ga­balu.

Mamma apmulsa.

—   Nu, nu… Es taču nemaz tik ļoti nesmaržojos.

—   Hā! — teica Kristiāns. — Tā tu domā.

Tikmēr Spoks, acīmredzot nospriedis, ka nu viņā ir pietiekami daudz vilka smakas, bija beidzis vārtīties. Viņš līksmi piecilpoja pie Tinas un lēkāja viņai apkārt.

—   Dumiķīt, — smējās Tīna. — Mēs taču tūlīt brauksim atpakaļ uz pilsētu. Tur nebūs neviena vilka — tu esi vārtījies pilnīgi pārvelti!

—   Nemaz tā nesaki, — ar nopietnu sejas izteiksmi aizrādīja Kristiāns. — Varbūt pa ceļam mums uzklups vilku bars, un tad Spoks būs vienīgais, kurš paliks dzīvs.

Tagad Tīna izskatījās patiesi izbijusies, un māte aizrādīja Kristiā­nām, lai viņš nerunā tādas muļķības bērna klātbūtnē.

—   Ak, neraizējies! — Kristiāns attrauca. — Pēc visiem viņas pagares dzīvniekiem tāds vilks ir tīrais nieks. — Un viņš devās uz māju pusi.

Māte ar tēvu neizpratnē skatījās, bet Tīna nikni blenza brālim nopakaļ, ka tas atļāvies izpļāpāties.

Pirmdienas rītā, kad visa ģimene sēdēja virtuvē pie galda un bro­kastoja, pie durvīm atskanēja zvans.

—   Paldies Dievam, viņš ir klāt! — iesaucās māte un metās atvērt durvis.

Virtuvē ienāca Edvards, un Kristiāns, tēvs un Tīna ziņkārīgi viņu nopētīja. Edvards bija kārns jauneklis, pagariem, melniem, izbužinātiem matiem un apmulsušu sejas izteiksmi. Mugurā viņam bija balts krekls, nevērīgi sabāzts pabalējušos džinsos, un vispār viņš izskatījās tā, it kā īsti nezinātu, kur atrodas. Palūkojies uz ģimenīti, kas sēdēja pie galda, Edvards nervozi pabīdīja augstāk savas brilles melnajos ietvaros un mulsi teica:

—   Labrīt. Es esmu Edvards.

—   Labrīt, Edvard! — atņēma tēvs. — Paldies, ka izpalīdzēji un atnāci. Tīna, ej sasveicinies ar Edvardu! — viņš mudināja meitu.

Tīna aizdomīgi vērās uz apmulsušo jaunekli, kurš vēl aizvien mīņājās durvīs.

—   Es esmu Tīna, — viņa teica. — Bet tu esi mana aukle?

Edvards tikko manāmi nosarka un pamāja ar galvu. Aiz viņa

pleca parādījās mātes satrauktā seja. Tā kā Edvards nepakustēdamies stāvēja durvīs, māte nevarēja tikt viņam garām. Velti izgaidījusies, kad viņš beidzot paies malā, māte skaļi nokrekšķinājās, un Edvards tajā pašā mirklī palēca malā, uzgrūzdamies virsū krēslam, kas stāvēja pie sienas.

Kristiāns iespurdzās, bet Edvards atkal nosarka. Tēvs bija beidzis brokastot un piecēlās no galda, bet māte sāka dot Edvardam norādī­jumus.

—   Pusdienas ir ledusskapī… atliek tik vien kā uzsildīt… Te stāv sula, te tēja… Šeit es uzrakstīju savu un vīra darba telefona numuru. Ja kas, droši zvani. — Un māte iedeva Edvardam papīra strēmelīti, kuru viņš tūlīt iebāza bikšu kabatā. Kristiānām radās iespaids, ka pēc minūtēm desmit viņš jau būs aizmirsis, kur tā atrodas.

—   Ak jā… un šeit stāv suņa barība, — māte atcerējās un atrāva vaļā skapja durtiņas.

Edvards apstulba tik ļoti, ka kļuva skaidrs — viņš vēl nav ticies ar Spoku. Kristiāns iesmējās — droši vien Edvards tagad izmisīgi cenšas aptvert, vai māte suņa barību iecerējusi viņam vai Tīnai.

—   Jā, — Tīna iesaucās. — Vai tu maz esi redzējis mūsmāju Spoku?

Edvards saviebās. Viņam droši vien likās negodīgi, ka par to, ka mājā spokojas, tiek paziņots tikai tagad. Viņš jau atvēra muti, lai pro­testētu, kad virtuvē riedams iebrāzās pats Spoks.

—   Te viņš nāk! — līksmi iesaucās Tīna un, pielēkusi no galda, metās pie suņa. Taču Spoks vispirms gribēja iepazīties ar svešinieku. Viņš mitējās riet un, piešķiebis galvu, lēnām tuvojās jaunietim.

Edvards saspringti lūkojās lejup uz suni.

Suns tikpat saspringti vērās augšup uz Edvardu.

Tad suns ievaukšķējās un pāris reižu pavēcināja asti.

Edvards atviegloti uzelpoja. Iepazīšanās bija notikusi.

—   Jā, par to suņa barību… — ieteicās māte. — Spoks ēdīs kopā .ir jums. Tas ir, es domāju, tajā pašā laikā. Viņš nekad nepusdieno viens.

Ar šo dīvaino paziņojumu apmulsinājusi Edvardu pilnīgi un ga­līgi, māte nosprieda, ka viss, kas bija jāpaskaidro, ir paskaidrots, un iIevās uz priekšnamu, kur viņu jau nepacietīgi gaidīja tēvs.

Kristiāns pameta skatienu pulkstenī un secināja, ka arī viņam jaskrien, citādi nokavēs skolu. Tomēr viņš uzskatīja par nepiecie­šamu vispirms pabrīdināt Edvardu.

—   Jā, starp citu, — viņš ieteicās, un Edvards tramīgi paraudzījās uz viņu. Kristiāns, pamādams uz Tīnu, turpināja: — Pieskati viņu labi! Viņai ir nelāgs niķis līst manā istabā un spēlēt tur dīvainas spē­les. Un pieraugi, lai viņa neappludina māju.

Ar pēdējo brīdinājumu galīgi iebiedējis Edvardu, arī Kristiāns pielēca no galda un prom bija.

Kad Kristiāns beidzot atrāva skolas durvis, Marts viņu jau gai-

dīja.