Spēles meistars

—   Kur tu biji? — viņš pārmeta, palūkojies pulkstenī. — Tūlīt būs zvans…

Zvans noskanēja tajā pašā mirklī, un abi zēni aizmetās prom pa gaiteni uz kāpņu pusi.

—   Šorīt atnāca Edvards, — Kristiāns joņodams vēl pamanījās paskaidrot. Tomēr Marts gudrāks netika.

—   Kāds Edvards?

—   Nu, Tīnas jaunā aukle… kamēr Lietuvene būs projām…

Viņi bija uzskrējuši trešajā stāvā un nu, apstājušies pie klases durvīm, pārmija drūmus skatienus.

—   … pieņems līdz nākamā mēneša pirmajam datumam. Tas no­zīmē… — Literatūras skolotājs aprāvās mirklī, kad lēnām pavērās klases durvis un Kristiāns ar Martu samulsuši ienāca klasē. Kristiāns, kas visu ceļu uz skolu skrēja, bija piesarcis koši sarkans un skaļi elsoja. Klusumā, kas bija iestājies klasē, viņiem ienākot, zēnam likās, ka viņa elsošana dzirdama pat uz ielas.

Daži ieķiķinājās.

—   Ātri savās vietās! — pavēlēja skolotājs.

Kristiāns ar Martu nelika sevi lūgties un aizmetās uz saviem soliem.

—   Tātad, kā jau teicu, — turpināja skolotājs, vēl aizvien dusmīgi raudzīdamies uz abiem nosebotājiem, — darbi jānodod divu nedēļu laikā. Laika nav daudz, bet tas ir pilnīgi pietiekami, lai visu izdarītu.

—   Par ko viņš runā? — Kristiāns diezgan skaļi čukstēja blakus solā sēdošajai meitenei.

—   Kuš! — izsaucās skolotājs, pirms meitene paspēja atvērt muti, lai atbildētu. — Esiet tik labi un pacentieties netraucēt stundu vairāk, nekā jau esat to izdarījuši.

Vēl kāds iespurdzās, un skolotājs saviebies turpināja:

—   Tas, par ko nupat runāju, ir fotokonkurss. Jūs zināt, ka skola katru gadu rīko fotokonkursu. Arī šogad. Jāiesniedz fotogrāfijas par šādām tēmām: “Pilsēta”, “Mani draugi un es”, “Rudens” un “Ģimene”. Viena bilde katrā tēmā, kopā četras bildes. Ne vairāk, ne mazāk.

To paziņojis, skolotājs ieturēja pauzi un tad sacīja:

—   Tas bija viss, vairāk es neatkārtošu. Ja kāds grib zināt vēl ko, lai aiziet līdz informācijas dēlim. Un tagad sāksim stundu.

Taču Kristiāns nepavisam nebija noskaņots sākt stundu. Viņš bija ārkārtīgi ieintriģēts. Jo pasaulē bija tikai viena lieta, ko Kristiāns vērtēja augstāk par skriešanu un matemātiku, un tā bija fotografē­šana.

Kristiānām likās — ja literatūra ir visīstākā atslēgu meklēšana, tad fotogrāfija ir pilnīgs tās pretstats. Marts smīkņāja par šādu uz­skatu, taču Kristiāns turējās pie sava.

—   Fotogrāfija ir tikpat reāla kā tu un es, — viņš ne reizi vien at­kārtoja.

Kad Marts ieminējās, ka fotogrāfi nereti tiek uzskatīti par māk­sliniekiem, Kristiāns nikni pretojās.

■

—  Nieki! — viņš sauca. — Nieki! Fotogrāfija nav nekāda māksla, la ir dzīve!

Pie tā viņi arī palika.

Visu stundu Kristiāns pavadīja, neklausoties skolotājā. Noskanot /vanam, kas vēstīja starpbrīdi, literatūras kladē viņš bija pieķēpājis ar ķiņķēziņiem divas lapas un izdomājis, kā izskatīsies viņa bildes par lomām “Pilsēta” un “Mani draugi un es”.

—   Ir nu gan viņiem šogad tēmas, — starpbrīdī Kristiāns šķendē­jas. — Kas tās par tēmām — “Rudens” un “Ģimene”? Ko tur lai foto­grafē?!

—   Nesaprotu, kas tur tik sarežģīts? — brīnījās Marts. — Sasēdini visu ģimeni rindiņā — un bilde gatava!

Kristiāns sašutis paraudzījās draugā.

—   Vai tu esi traks? Un kur tad es tādu bildi likšu?! la nu vienīgi ģimenes albumā… Ar tādu par pirmo vietu pat nesapņot. Jā, starp citu, vai viņš teica, kādas balvas šogad paredzētas?

—   Nē. Vismaz ne tad, kad mēs bijām klāt. Bet tam būtu jābūt rakstītam uz dēļa.

Pie informācijas dēļa drūzmējās paliels pūlis. Kristiāns veikli iz­spraucās tam cauri un ieraudzīja lielu, dzeltenu plakātu.

—   Fotokonkurss… Četras tēmas, četras bildes… Tā, tā… — Kris­tiāns murmināja, pētot plakātu. — Ahā, te jau ir… galvenā balva — jaunais Sony digitālais fotoaparāts… DSC-12X100II… Oho! — Kristiāns noelsās. — Tas nu gan ir ko vērts!

—   Kas tur ir? — jautāja Marts, beidzot izlauzies līdz Kristiānām.

—   Jaunais Sony digitālais… — Kristiāns sapņaini atkārtoja, kā apburts blenzdams uz plakātu. — Superīga izšķirtspēja, izcils proce­sors, superīgs sensors… Tieši tāds, kādu es visu laiku esmu vēlējies. Man tas jādabū!

—   Man arī, — blakus kāds izsmējīgi teica, un Kristiāns satrūkās.

Tā bija neliela auguma meitene ar zēngalviņā apgrieztiem smilš­krāsas matiem. Viņa izaicinoši lūkojās uz Kristiānu.

I

—   Ha! — teica Kristiāns, jo viņam nekas cits neiešāvās prātā.

—   Saki ha vai nesaki ha, — meitene teica, — bet fotoaparātu tev neredzēt.

Marts iespurdzās, bet Kristiāns sadusmojās.

—   Zini ko, — viņš sacīja meitenei. — Nesāksim dalīt balvas ta­gad, bet parunāsim tad, kad būs kaut kas, ko redzēt.

—   Nebūs nekā, par ko runāt, — meitene pašpārliecināti noteica un pabužināja savu zēngalviņu. — Drīz pats redzēsi. — Viņa devās projām.

—   Ha! — atkal teica Kristiāns. — Ir gan gudriniece.

—   Kas tā tāda bija? — jautāja Marts.

—   Linda, — teica Kristiāns un nosprauslājās. — Viņas tēvs ir foto­grāfs, un viņa domā, ka viss kritīs viņai rokās pats no sevis. Smieklīgi.

—   Kā tu viņu pazīsti? — brīnījās Marts.