Spēles meistars

—   Ja dažs labs nebūtu saārdījis māju, dažam labam nevajadzētu tagad tupēt savā istabā, — teica Edvards, daudznozīmīgi vērdamies uz Tīnu.

—   Tieši tā, — piekrita Tīna un, pasaukusi Spoku, aizmetās uz savu istabu.

“Lai kurš arī būtu vainīgs,” sprieda Kristiāns, celdams no grīdas gleznas un kārdams tās atpakaļ pie sienas, “tā nav ne Tīna, ne Spoks. Viņi, pat pakāpdamies uz krēsla, nevarētu aizsniegt nevienu no no­gāztajām bildēm.”

Zēns ik pa brīdim nervozi lūkojās pulkstenī, ilgodamies, kaut ātrāk pārnāktu mamma ar tēti. Jo, kaut arī šobrīd Edvards izskatījās pilnīgi normāls un pukstēdams slaucīja no puķpodiem izbirušo zemi, nebija izslēgts, ka kuru katru brīdi viņu var atkal pārņemt tra­kums.

Kad pussešos ieradās mamma, Kristiāns ar Edvardu beidza sa­kopt māju/tāpēc mammai tika aiztaupīts nepatīkamais pārsteigums, kādu, pārnākot mājās, bija piedzīvojis Kristiāns. Drīz pārradās arī tēvs, un Edvards pārsteidza abus ar paziņojumu, ka turpmāk vairs nevarēs nodarboties ar aukles pienākumiem.

—   Tas ir pāri maniem spēkiem, — viņš traģiski paziņoja, samul­sinādams vecākus. — Man jau pietiek ar savām problēmām, es ne­varu vēl ik dienas pārdzīvot tādu stresu.

Mamma ar tēti apmulsuši saskatījās, bet Edvards pat nedomāja m ko paskaidrot sīkāk. Savukārt Kristiāns nevēlējās Edvarda klātImlnē izklāstīt savu viedokli par to, kas patiesībā noticis. Tā nu Edv.uds steigšus atvadījās un metās projām, atstādams mammu un tēti pagalam apjukušus.

Kad Edvards bija prom, Kristiāns beidzot izstāstīja, kas noticis \ iņu prombūtnes laikā, un izteica arī savu versiju. Skaidrs, ka vecāki bija pārbijušies, ka uzticējuši meitu tādam neaprēķināmam cilvēkam, bet tad istabā ienāca Tīna un galīgi sajauca visiem prātu.

—  Nabaga Edvards! — viņa teica, iekārtodamās pie televizora, lai noskatītos savu filmu. — Viņš bija tā pārbijies. Es mēģināju viņu nomierināt, bet viņš ir tik nervozs — tā nu viņš paslēpās virtuvē un aiz­spieda ausis, lai nedzirdētu visus tos būkšķus.

Kristiāns un vecāki neko nesaprata.

Tēvs piegāja pie televizora un izslēdza skaņu.

—   Ei, slēdz atpakaļ skaņu! — Tīna iesaucās.

Bet tēvs stingri teica:

—   Vispirms mums šis tas jānoskaidro. Izstāsti, lūdzu, kas te šo­dien notika.

—   Liels juceklis, — Tīna līksmi noteica un turpināja blenzt tele­vizorā.

—   To es sapratu, — drūmi noteica tēvs. — Un kurš pie tā jucekļa bija vainīgs? Vai Edvards?

—   Ko? — iesmējās Tīna. — Es taču teicu, ka viņš paslēpās virtuvē un visu dienu no tās neiznāca.

—   Nu tad tā. Filmu tu šovakar neskatīsies. Ej uz savu istabu un dari tur, ko gribi! Varbūt nākamajā reizē tu uzvedīsies labāk? — Izska­tījās, ka tēvs ir nikns ne pa jokam.

Kaut ko tādu Tīna nebija gaidījusi. Vispirms viņa mēģināja at­taisnoties, teikdama, ka nav vainīga, tad sāka raudāt.

—   Es taču tikai spēlējos, — viņa šņukstēja, bet tēvs palika pie sava.

Kristiāns nebija pārliecināts, ka tēvs rīkojies pareizi. Viņš nekādi nespēja iedomāties, kā briesmīgo haosu būtu varējusi radīt mazā Tīna. Kristiāns nosprieda, ka vēlāk, kad Tīna būs nedaudz nomieri­nājusies, viņam būs jāmēģina šo to noskaidrot.

Vakarā sākās vētra.

Vēja brāzmas triecās sienās ar tādu sparu, ka Kristiāns, ar segā ietītām kājām sēdēdams gultā, laiku pa laikam sajuta uzvēdām auk­stu gaisa pūsmu.

“Vējš lien cauri sienām,” domāja Kristiāns, atraudams skatienu no ģeogrāfijas atlanta un palūkodamies uz logu. Aizkari viegli kustē­jās, it kā aiz tiem būtu paslēpies kāds, kas nevar izlemt, vai doties is­tabā vai palikt savā slēptuvē. Biezie aizkari nebija aizvilkti, un logā vīdēja balts pilnmēness. Mākoņi skrēja tam pāri negantā ātrumā, un uz pretējās sienas ēnas spēlēja spokainu pantomīmu.

Kristiāns nodrebinājās un atkal pievērsās atlantam. Rīt bija pare­dzēts pārbaudes darbs par Eiropas galvaspilsētām, un viņam vēl bija palikusi vesela trešdaļa Eiropas…

—   Zagreba, Ļubļana, Zagreba, Ļubļana… — klusām murmināja Kristiāns, bet tad saprata, ka vairs neatceras, kurai valstij kura gal­vaspilsēta pieder. — Ek! — zēns pikti iesaucās un, nosviedis atlantu gultā, izrausās no segas.

Istabā bija auksts, un Kristiāns trīcēdams devās pārbaudīt, vai mā­sas istabā ir tikpat auksts.

Tīnas istabā nepavisam nebija auksts. Acīmredzot vējš pūta no tās pašas puses, no kuras tas aizvien mēdza pūst, Kristiānā istabas logā. Likās, ka lina jau guļ, bet Kristiāns klusītēm ieslēdza mazo galda lampu un palūkojās uz māsas gultu.

Tīna nebija aizmigusi. Vaļējām acīm viņa gulēja gultā un vēl aiz­vien izskatījās sapūtusies.

Kristiāns apsēdās uz gultas malas un sabužināja Tīnas gaišo gal­viņu, bet māsa sarauca pieri un uzgrieza brālim muguru.

Nu, nu… — samierinoši noteica Kristiāns. — Nebozies nu tik ļoti…

Tina nopurpināja kaut ko nesaprotamu, kas skaidri ļāva noprast Ilkni vienu — viņa božas un bozīsies.

—   Pastāsti man, kas pirmīt īsti notika, — teica Kristiāns. — Es nedusmošos.

—   Mmmm… — noņurdēja Tīna.

—   Tas taču nebija Spoks, vai ne? — vaicāja Kristiāns.

—   Protams, ne! — sašutusi atsaucās Tīna un pagriezās pret brāli.

Kāds Spoks?! Viņš taču nelido!