Spēles meistars

Dzīvojamā istabā viņš sastinga atkal, jo tur pašā haosa vidū mie­rīgi sēdēja Tīna un spēlējās ar Spoku. Spoks, līksmi smilkstēdams, metās Kristiānām klāt. Tīna tikai nevaļīgi pamāja brālim ar roku un paripināja sunim gumijas bumbiņu. Pārliecinājies, ka māsai nekas nekaiš, Kristiāns atviegloti uzelpoja un uzmanīgāk palūkojās visap­kārt.

Arī istabā viss izskatījās tā, it kā te pāris stundu būtu darbojies kāds ļoti neiecietīgs un nemākulīgs zaglis. Edvarda nekur nemanīja. Kristiāns iedomājās, ka pie visa šā jucekļa varētu būtu vainojams lieši viņš.

—  Tīna, — Kristiāns ierunājās.

Māsa beidzot paraudzījās uz viņa pusi.

—  Tīna, kur ir Edvards?

—   Edvards? — Tīna diezgan izklaidīgi novilka. — Laikam vir­tuvē. Vispār es nezinu…

Kristiānām iešāvās prātā, ka tas ir nedaudz dīvaini — auklējamais bērns pat nezina, kur atrodas viņa pieskatītājs.

Zēns devās uz virtuvi, uzmanīgi kāpdams pāri uz grīdas izmētā­tajiem priekšmetiem, sākot ar apgāztiem krēsliem un beidzot ar puķpodiem. Piesardzīgi pavēris virtuves durvis, Kristiāns palūkojās tajā.

Pie galda sēdēja sakņupis stāvs, un Kristiāns tikai pēc mirkļa pa­zina Edvardu.

Zēns iegāja virtuvē. Sakņupušais stāvs satrūkās un klusītēm iekliedzās. Ieraudzījis, ka nācējs ir Kristiāns, Edvards izgrūda skaļu atvieglojuma nopūtu un nervozi pielēca kājās.

—   Paldies Dievam, beidzot kāds ir mājās! — viņš iesaucās, lūko­damies uz Kristiānu tā, it kā būtu ieradies viņa glābējs.

—   Kas te notiek? — saraucis pieri, vaicāja Kristiāns.

Edvards saviebās kā sāpēs un atmeta ar roku.

—   Ak, labāk nejautā… Labāk nejautā… — Viņš atkal sakņupa pār galdu, satvēris galvu plaukstās.

—   Es tomēr gribu zināt, — Kristiāns nepiekāpās. — Kas tas par šausmīgu jucekli? Ko jūs te esat darījuši?

—   Neko! Itin neko! — izsaucās Edvards un pielēca kājās. — Tas ir, es neko… neesmu darījis neko. Man vajadzēja ņemt nopietni tavus brīdinājumus, bet es, muļķis, domāju — ko gan tāds mazs bērns var izdarīt… — Viņš sāka lieliem soļiem soļot šurpu turpu pa virtuvi, ne­ticīgi šūpodams galvu.

Kristiāns sāka justies neomulīgi. Viņam likās, ka ar Edvardu viss nav kārtībā.

—   Par kādiem brīdinājumiem tu runā? — Kristiāns vaicāja. No Edvarda teiktā viņš nebija sapratis nenieka. — Kādi brīdinājumi? Kāds bērns?

—   Tava māsa, — pačukstēja Edvards un bailīgi pašķielēja uz dur­vīm. — Jūs taču man teicāt, lai esmu piesardzīgs, bet es nepaklausīju, izlaidu viņu no acīm… Un tad sākās tas ārprāts…

—   Paga, paga, — teica Kristiāns. — Es neko nesaprotu. To taču neizdarīja Tīna?! — viņš iesmējās. — Izstāsti labāk visu no sākuma.

Edvards pietraucās pie galda un atkrita krēslā, tā ka tas nolodzījās vien.

—   Viss sākās tā. Kad jūs visi aizgājāt, Tīna devās uz savu istabu, jo gribot pazīmēt. Es paņēmu savu grāmatu un apsēdos dzīvojamā istabā. Kādu laiku viss bija mierīgi, bet tad Tīnas istabā kaut kas nobūkšķēja.

Iaizgāju skatīties, kas tur ir, bet likās, ka viss kārtībā. Tīna teica, ka tui plaukta nokritusi grāmata.

Kristiāns platām acīm vērās Edvardā. Zēnam aizvien vairāk •.Ķīla, ka pie notikušā vainojams Edvards. Tikmēr Edvards turpināja ■,l astīt.

—   Tad Tīna teica, ka viņai apnicis zīmēt un viņa grib skatīties televīziju. Es ieslēdzu televizoru, un viņa apsēdās skatīties multenes, bet es aizgāju uz virtuvi, jo man vajadzēja gatavoties eksāmenam.

—  Nu? — Kristiāns nepacietīgi jautāja. Viņam likās, ka Edvards stāstāmo velk garumā.

—  Nu un tad sākās, — teica Edvards un apklusa.

—   Kas sākās? — Kristiāns kļuva aizvien nepacietīgāks.

—   Viss, — svarīgi atteica Edvards. — Viss sāka jukt un brukt, bet, kad es izskrēju skatīties, kas tur notiek, Tīna mierīgi sēdēja un skatījās pārraidi.

—   Nu? — atkal teica Kristiāns. — Tad jau viņa ne pie kā nav vai­nīga.

—   Kurš tad? — iesaucās Edvards.

“Labs jautājums,” nodomāja Kristiāns, bet neko neteica.

—   Ko Tīna pati par to saka? — viņš jautāja.

—   To pašu, ko tu. Ka ne pie kā nav vainīga.

—   Kurš tad? — tagad jautāja Kristiāns.

—   Ahā! — uzvaroši iesaucās Edvards. — To es labprāt noskaid­rotu. Bet, tā kā šeit neviena cita bez Tīnas, manis un suņa nebija, tad to nemaz nav tik grūti izdarīt.

“Skaidrs ka nav,” pikti sprieda Kristiāns. “Droši vien pats arī esi bijis tas bandīts.”

—   Un es tas neesmu, — teica Edvards, kā nolasījis Kristiānā do­mas. — Un suns arīdzan tas nav. Viņš vēl ir pārāk mazs.

“Diez vai ari tad, ja būtu izaudzis, Spoks spētu sarullēt tepiķi un nomest to šķērsām pāri priekšnamam,” izsmējīgi nodomāja Kris­tiāns.

Atlikušo pēcpusdienas daļu līdz vecāku pārnākšanai Edvards ar Kristiānu kārtoja māju. Tīna maisījās viņiem pa kājām un neskopo­jās ar pilnīgi nevajadzīgiem padomiem, līdz Kristiāns neizturēja un aiztrieca māsu uz viņas istabu.

—   Sēdi tur un nerādies, kamēr nebūsim beiguši! — viņš pa­vēlēja.

—   Un kā es zināšu, kad jūs esat beiguši? — Tīna jautāja.

—   Es tevi pasaukšu, — Kristiāns attrauca.

—   Nu labi, — Tīna nepārliecinoši piekrita, saraukusi pieri. — Un pacentieties pabeigt līdz pussešiem, tad sāksies filma.