Spēles meistars

—  Nevajag tik nelāgi domāt, — teica Marts. — Un nevajag tik Iniki noņemties.

— Tu mani tikai māci! — Kristiāns beidzot neizturēja. — Ja jau lev tas šķiet tik vienkārši, tad pasaki, ko un kā lai es bildēju par pilsēi.is tēmu. Viss, ko esmu izmēģinājis, nekam neder!

—   Tad izmēģini kaut ko citu, — ieteica Marts.

Kristiāns tā arī darīja.

Ik dienas pēc stundām viņš klejoja pa Rīgas centru, laiku pa lai­kam apstādamies un blenzdams uz kaut ko, ko varētu nofotografēt.

I ās izskatījās tik dīvaini, ka ļaudis bieži vien atskatījās un nereti ap­vaicājās, vai viņš nav apmaldījies. Tad Kristiāns atņurdēja kaut ko, kas izklausījās pēc “Zināmā mērā”, un aši vien devās prom.

Ar rudens tēmu viņš tika galā samērā ātri, pilsētas parkā no mu­gurpuses nobildēdams satuntulējušos večiņu, kas bija atsēdusies uz soliņa atpūsties. Tā kā bildē bija redzami arī kailie koki un dažas ne­savāktas lapu kaudzes, Kristiāns nosprieda, ka bilde pietiekami labi iederēsies tēmā. Pašam par lielu prieku, bilde iznāca patiešām laba, kaut arī nedaudz padrūma.

—  Nu tad tā, ja viņi grib rudeni, tad rudeni viņi arī dabūs, — nosprieda Kristiāns, kritiski aplūkodams attēlu. — Nekāda dižā līk­smība tur nevar būt, un vismaz par vienu tēmu man vairs nav jā­domā.

Tīna stāvēja viņam blakus un saviebusies blenza monitorā.

—   Kas ir? —■ jautāja Kristiāns. — Tev nepatīk?

—   Kas sēž tajā kokā? — Tīna vaicāja.

—  Kurā kokā? — vaicāja Kristiāns, pieliekdamies tuvāk traukam ar bildi.

Patiešām, vienā no kailajiem kokiem rēgojās melns plankums.

—  Ak kungs! — iesaucās Kristiāns. — Defekts!

—   Vārna, — domīgi teica Tīna. — Milzīga, resna vārna.

—   Tu domā? — cerīgi ieteicās Kristiāns. — Neizskatās pēc vārnas…

—   Izskatās kaut kas pa vidu starp vārnu un suni, — teica Tīna un ieķiķinājās.

—   Man vienalga, kas tas ir par lopu, — teica Kristiāns. — Ja tas nav defekts, man pilnīgi vienalga, vai tā ir vārna, suns vai nīlzirgs.

—   Nīlzirgi nekāpj kokos, — iebilda Tīna. — Viņi ir pārāk lieli.

—   Kas par to? — iespurdzās Kristiāns. — Jaguāri arī ir lieli, bet viņi to vien dara kā kāpelē pa kokiem.

—   Jā? — Tīna šaubījās. — Nu, tad jau varbūt tas ari ir nīlzirgs.

—   Starp citu, suņi gan nekāpj kokos, — Kristiāns sacīja.

—   Tad tā ir vai nu vārna, vai nīlzirgs, — sacīja Tīna. — Ļoti liela, resna vārna vai mazītiņš nīlzirdziņš.

Pie tā arī palika. Kristiāns bija pārliecināts, ka konkursa vērtēša­nas komisijai būs pilnīgi vienalga, kurš no abiem tas ir.

Kad līdz konkursam bija atlikusi vairs tikai nedēļa, Kristiānām vēl aizvien bija tikai viena bilde. Pirmdienas pēcpusdienā viņš pie­sarkušām acīm atrāvās no datora, tikko izbrāķējis kārtējos pārsimt kadrus.

—   Man vienkārši ir nepieciešams tas jaunais aparāts, — viņš šķen­dējās. — Es nevaru visu mūžu strādāt ar tik lētu kasti! — Zēns ar rie-, bumu pavērās uz savu fotoaparātu.

Tad Kristiāns, savākdams Spoka siksniņu, noņurdēja:

—   Ejam laukā.

Spoks, sapratis, ka paredzama skriešanās, līksmi lēkāja ap sa­drūmušo Kristiānu. Kad abi jau devās laukā pa durvīm, priekšnamā parādījās Tīna un paziņoja, ka viņa arī grib iet ārā.

—Tad ģērbies, — teica Kristiāns. — Kur ir tava cepure?

—   Nav, — attrauca Tīna, mēģinādama iedabūt roku piedurknē.

—   Kā — nav? Kur tad tā ir?

—  Es taču teicu: nav, — atkārtoja Tīna. Piedurkne šķita ļaunprā­tīgi sasējusies mezglā un neparko negribēja ļauties Tīnas rokai. Mei­tene nepacietīgi to raustīja, bet piedurkne likās samezglojamies vēl vairāk.

Kristiāns stāvēja un saviebies blenza uz māsu.

—   Dabū cepuri, lai varam iet, — viņš diezgan īgni noteica.

—   Es nevaru to dabūt, jo man tās nav, — teica Tīna, beidzot lik­dama mieru piedurknei.,— Tu nedzirdēji, vai?

—   Ļoti labi dzirdēju. Un kur tu to liki? Pazaudēji?

—   Nepazaudēju vis! Atdevu Elfiņai par segu.

—   Ha! Tad ej uz savu istabu un pasaki Elfiņai, lai viņa atdod tev savu segu, —• teica Kristiāns.

Tīna skatījās uz brāli tā, it kā viņš būtu galīgi dumjš.

—   Es nevaru atprasīt dāvanu, — sašutusi teica Tīna. — Bez tam Elfiņas te vairs nav!

—   Ak tā, — sacīja Kristiāns, juzdams, ka māsa tūlīt viņu izvedīs no pacietības. — Nu tad tev vajadzēs likt mammas cepuri.

Viņš paņēma mammas adīto mici un uzmauca Tīnai galvā. Ce­pure noslīdēja meitenei līdz acīm, un viņa neveikli to atbīdīja atpa­kaļ. Kristiāns uzrullēja cepures malas — tagad tā vairs neslīdēja le­jup, bet izskatījās ļoti jocīgi. Spoks ievaukšķējās, un izskatījās, ka viņš smīkņā.

—   Tā, nu varam iet, — teica Kristiāns, kad bija ticis galā arī ar Tīnas niķīgo piedurkni.

Kad viņi izgāja uz ielas, nikna vēja brāzma sagrieza virpulī sau­sās lapas un, pievirpuļojusi pie Tīnas un Kristiānā, izjuka tieši pār viņu kājām. Spoks nikni ierējās un ņēmās klabināt zobus uz dzelte­najām lapām, bet Kristiāns, saņēmis māsu aiz rokas, devās lejup pa ielu.

Bija skaidra rudens diena. Debesis bija koši zilas, un brāzmainais vējš plosījās ap māju stūriem, trenkādams lapas un laiku pa laikam