Spēles meistars

—   Mums nav arī peļu, — aizvainota noteica večiņa. — Pelēm tur nemaz nav, kur paslēpties. Tur viss ir no akmens, nav nekādu spraugu.

—   Es taču teicu, — uzvaroši paziņoja Tīna, palūkodamās uz brāli.

—   Šā vai tā — kaut kas tur bija. Varbūt tas bija kaķis, — nosprieda Kristiāns.

—   Droši vien kaķis, — piekrita Tīna. — Tāpēc jau Spoks tā ār­dījās.

—   Spoks ārdījās? — izbiedēta pārjautāja večiņa.

—   Protams, ne, — stingri noteica Kristiāns. — Manai māsai vien­mēr rādās visādi māži.

—   Bet Kris! — pārmetoši iesaucās Tīna.

—   Šššš! — viņš tikai uzšņāca un, sagrābis māsu aiz rokas, devās uz liftu.

Kad viņi bija nobraukuši lejā, Kristiāns neuzkrītoši lūkojās pēc Spoka. Zēnam likās, ka viņš to redz — kaktā pie pašām durvīm čurnēja kaut kas balts. Atvadījušies no večiņas, Kristiāns un Tīna atvieg­loti noskatījās, kā viņa pazūd kādās durvīs, un devās uz izeju. Stūrī tupošais baltums patiešām bija Spoks. Kristiāns suni pacēla, un viņi izgāja uz ielas.

—  Tu nu gan esi muldoņa, — Kristiāns pārmeta māsai. — Kāpēc lu nevarēji paklusēt par to suni?

—   Ak, man tāpat vien izspruka… Kas tur īpašs!

Kristiāns tikai atmeta ar roku un nolaida zemē Spoku.

—   Ejam nu, sunīt, mājās. Diezgan esi šodien skraidījis pakaļ žurkām.

Taču Spoks, nolikts zemē, palika turpat tupam un žēli smilk­stēja.

—   Kas tad nu?! — iesaucās Kristiāns un pieliecās pie suņa. — Ak debestiņ!

—   Kas ir? — Tīna bailīgi vaicāja un ari palūkojās uz Spoku. — Vai dieniņ, nabaga sunītis! — Meitene sāka raudāt.

Spoks, žēli smilkstēdams, laizīja priekšķepu, kas izskatījās kā pa­kļuvusi zem vilciena. Kristiāns nobālējis uzmanīgi pacēla suni.

—   Ātri pie ārsta! — Un abi teciņus skrēja uz to pusi, kur, kā Kristiāns, par laimi, zināja, atradās veterinārā klīnika.

Vakarā, kad Spoks ar salāpītu un pārsietu kāju gulēja Tīnai klēpī, visa ģimene sēdēja dzīvojamā istabā un pārsprieda notikušo.

—                Tā nu gan ir bijusi pamatīga žurka, — drūmi sacīja tēvs.

—   Tā saplosīt sunim kāju… Jēziņ, tā taču būtu varējusi ko nodarīt arī bērniem!

Arī mātei notikušais diez ko nepatika.

—   Jums nevajadzētu vieniem vazāties pa nez kādiem baznīcu torņiem. Pat ja tur nebūtu bijušas žurkas, jūs varējāt tumsā nokrist pa kāpnēm un kaut ko salauzt.

—   Nu, beidz, mammu, nebija taču tik traki, — teica Kristiāns.

—   Traki bija tikai Spokam, — pārmetoši teica Tīna, noglaudī­dama suņa melno ausi. Spoks klusā pateicībā nolaizīja viņai roku.

Vēlāk, kad visi jau gulēja, Kristiāns sēdēja savā istabā un datorā pētīja bildes. Tās bija iznākušas patiešām labas, un Kristiāns nevarēja vien nopriecāties.

—   Vienreizēji, vienreizēji… — viņš murmināja. — Tieši tas, kas vajadzīgs!

Līdz konkursa noslēgumam bija palikušas vēl sešas dienas, un viņam bija atlicis uztaisīt vēl divas bildes.

—   Saproti, tas taču būtu tik superīgi! — Kristiāns sajūsmā ap­galvoja, kad abi ar Martu kādu dienu pēc stundām sēdēja Kristiānā istabā.

—   Nesaprotu, kas tur tik superīgs, — Marts savaikstījās. — Tu gribi fotografēt Lietuveni?! Viņa taču nepieder pie tavas ģimenes.

—   Viņa esot mana tēva radiniece. Otrās pakāpes māsīca vai kas tamlīdzīgs… Un galu galā — neviens taču nesāks to pārbaudīt.

Marts viebās.

—   Tas ir stulbi! Tu gribi fotografēt, kā tā vecene kūpina savu drausmīgo pīpi?! Zini, reizēm man tiešām liekas, ka tevī joprojām ir šis tas no… — Un Marts daudznozīmīgi pagrieza atslēgu.

—   Nē, tu nesaproti… Paklausies, tas taču būtu tik stilīgi! Iedo­mājies, tāda aukle, kas stāv pie mājas, kūpina savu veco pīpi un tukšu skatienu blenž tālumā!

—   Ādamsu ģimenīte numur divi… — nomurmināja Marts.

—   Ko? — izldaidīgi iesaucās Kristiāns. — Man liekas, ka tā ir vien­reizēja ideja!

Marts uzjautrināts vēroja draugu.

—   Tāda bilde, protams, būtu ideāla kādai Helovīna tēmai… Tu varētu vēl pielikt klāt ainiņu, kā Tīna pusnaktī sēž kapsētā un dīrā melnu kaķi…

—   Ko? — Kristiāns neizpratnē lūkojās uz Martu, kas ķiķināja.

—   Es tikai gribēju pateikt, — viņš sacīja, — ka diez vai tev dos pirmo vietu par smēķējošas vecenes bildi. Tas, zini, diez kā neiederas visā tajā skolas būšanā.

Kristiāns sadrūma.

—   Var būt, ka tev taisnība. Bet ko tad lai es fotografēju?

—   Kāpēc gan tev nenobildēt Tīnu? — Marts vaicāja.

—   Kā viņa kapsētā dīrā melnu kaķi? — Kristiāns mulsi jautāja.

—   Vai tad viņa to dara? — Marts iesmējās. — Nē taču… Tu va­rdu nobildēt, kā viņa spēlējas — ar savām elfiņām vai kas nu viņai tur ir. Tu man tik daudz par to stāsti, man liekas — tas ļoti labi iede­rētos ģimenes tēmā.

Kristiāns domīgi kasīja galvu.

—   Nav nemaz tik slikta doma… Vajadzētu izmēģināt… Zini, tūlīt pat apskatīšos, ko viņa dara! — Pielēcis kājās un paķēris fotoaparātu, viņš izskrēja no istabas.