Spēles meistars

kāpnēs un klusi rūca.

—   Ceru, ka šī nav pēdējā lampa, — ieteicās Kristiāns, palūkoda­mies uz gaismas plankumu pie sienas. — Ja tā, tad mums vajadzēs iet, turoties gar sienu.

—   Man bail, — teica Tīna.

Spoks joprojām rūca.

—   Nu labi, — Kristiāns atmeta ar roku. — Ejam tālāk, kamēr ari šī lampa nav izdegusi.

Bērni atsāka kāpt, un jau pēc brīža viņus apņēma tumsa.

—   Tīna, dod roku! — tumsā atskanēja Kristiānā balss, un tūlīt viņa plaukstā ieķērās māsas mazā rociņa.

—   Kur Spoks? — bailīgi vaicāja Tīna.

—   Tepat vien ir, — attrauca Kristiāns. — Es viņu turu aiz pava­das. Dzirdi, kā viņš ņurd?

Spoka nagi klikstēja pret akmens pakāpieniem, un viņš patiešām visu laiku ņurdēja.

—   Ceru, ka te nav žurku, — ieteicās Kristiāns. — Nesaprotu, kā­pēc viņi nesalabo liftu?

Te piepeši Spoks neganti ierējās un izrāvies aizmetās prom tumsā. Varēja dzirdēt, kā viņš, nikni riedams, lēkšo augšup pa kāpnēm.

—   Kris, — iekunkstējās Tīna.

—   Nekas, nekas, tas ir tikai Spoks. Viņš droši vien metās pakaļ kādai pelei.

—   Man bail, — Tīna klusiņām atkārtoja.

—   Viss kārtībā, — Kristiāns viņu mierināja. — Liekas, mēs drīz būsim augšā.

Tajā brīdī no augšas atskanēja dīvainas skaņas. Vēl aizvien bija dzirdams, kā dusmīgi rej Spoks, bet tad riešanai pievienojās tādi kā

būkšķi, it kā kaut kas sistos pret cietajām akmens plāksnēm. Tad at­skanēja negants rēciens, Spoks spalgi iekaucās, un kaut kas smagi brāzās pa kāpnēm lejup.

Kristiāns apkampa Tīnu, kas šausmās bija aizturējusi elpu, un piespiedās cieši pie sienas. Pēc mirkļa kaut kas pabrāzās viņiem ga­rām, tik tikko skardams Kristiānu, bet šim kaut kam pakaļ riedams aizbrāzās Spoks.

Kristiāns sagrāba māsu aiz rokas un metās augšup. Viņi skrēja, cik nu vien ātri tas tumsā bija iespējams, laiku pa laikam paklupdami pār kādu pakāpienu. Visbeidzot likās, ka pakāpieni kļūst samanāmi, tad varēja saskatīt arī lifta režģa aprises, un beidzot atspīdēja dienas gaisma.

Viņi bija augšā.

—   Fū! — noelsās Kristiāns, atlaizdams māsas roku.

Tīna, skaļi elsodama, sakņupa zemē un mēģināja atgūt elpu.

Viņi stāvēja baznīcas torņa laukumā, augstu virs pilsētas. Savu­kārt vēl augstāk — Kristiānām un Tīnai virs galvas — karājās milzī­gais baznīcas zvans.

Kristiāns piegāja pie viena no vaļējiem logiem un palūkojās ārā. Lejā visapkārt pletās pilsēta, vecpilsētas sarkanie dakstiņu jumti ieskāva baznīcu kā neliels sarkans riņķis.

Kristiāns metās bildēt, pilnīgi aizmirsis pirmītējo izbīli. Taču Tīna gan nebija neko aizmirsusi.

—   Kris! — viņa paraustīja brāli aiz jakas.

—   Pag, — nevaļīgi atsaucās Kristiāns, mēģinādams ietvert objek­tīvā vairāk, nekā tas bija iespējams.

—   Kris, kas tas pirmīt bija? — nemitējās Tīna. — Un kur ir Spoks?

Kristiāns noklikšķināja fotoaparātu un palūkojās uz māsu.

—   Spoks noskrēja lejā. Tu taču dzirdēji.

—   Jā, bet kas tur pirmīt bija? Tur nebija tikai Spoks. Viņš skrēja kaut kam pakaļ.

k.

—   Droši vien kādai žurkai. Man visu laiku likās, ka tur tā dīvaini ož.

—   Tur smirdēja. Brīžiem tur smirdēja vienkārši šausmīgi.

—  Viņi nemaz nesakopj to kāpņu telpu. Viņi ļauj izdegt lampām un sprāgušām žurkām gulēt zem grīdas dēļiem.

—   Tur nav dēļu, — iebilda Tīna. — Tās ir akmens kāpnes.

—   Nu, vienalga, — attrauca Kristiāns un atkal pievērsās foto­grafēšanai.

Tīna sarauktu pieri stāvēja un domāja.

—   Un tomēr man liekas, ka tas bija kaut kas lielāks par žurku.

Vienu brīdi arī Kristiānām tā bija licies, bet tagad spožajā saulē,

ar pilsētu pie kājām pirmīt notikušais nelikās pārdomu vērts.

—   Ei, Kris! — Tīna atkal paraustīja brāli aiz rokas. — Kas tā par jocīgu skaņu?

Kristiāns sarauca pieri un ieklausījās. Patiešām, varēja dzirdēt tādu kā graboņu, kas kļuva aizvien skaļāka. Tad viņš saprata.

—   Lifts! Tas atkal darbojas!

—   Fū! — atviegloti uzelpoja Tīna. — Es vairs nemūžam negri­bētu iet pa tām šausmīgajām kāpnēm!

Tajā brīdī graboņa kļuva pavisam skaļa, un aiz tukšā režģa parā­dījās pats lifts. Lifta durvis ar troksni atvērās, un parādījās tā pati ve­čiņa, kas viņus bija sagaidījusi lejā.

—   Redzat nu, — viņa izbrīnīta sacīja. — Lifts atkal strādā. Dievs vien zina, kas tam pirmīt bija noticis. Bijām izsaukuši meistarus, tā­pat arī elektriķi, bet neviens tā arī neko neatrada… Bet nupat tas pie­peši atsāka strādāt.

—   ļocīgi, — teica Kristiāns. — Kad tad tas salūza?

—   Šorīt. Nu, galvenais, ka tas atkal strādā.

Kristiāns jau atkal fotografēja, savukārt Tīna stāvēja un blenza uz večiņu.

—   Kāpņu telpa ir pilna ar žurkām, — meitene piepeši paziņoja.

Večiņa pārbīlī iebrēcās.

—   Ko tu saki?! Nē, tas nevar būt!

—   Kad es tev saku, — atkārtoja Tīna. — Spoks vienai dzinās pakaļ.

—   Tīna! — iesaucās Kristiāns.

—   Kas? — atkal iebrēcās večiņa. — Kāds spoks?

—   Nekas, māsai vienkārši izlikās, ka viņa redzēja spoku, — Kris­tiāns teica un sāpīgi ieknieba Tīnai rokā.

—   Au! — Tīna iespiedzās.

—   Nekad nebiju dzirdējusi, ka mūsu baznīcā spokotos, — do­mīgi teica večiņa. — Bet kas zina… kas zina… Taču žurku gan mums nav, — viņa paziņoja.

—   Kaut kas tur bija gan, — iebilda Kristiāns. — Un pārāk liels, lai būtu pele.