Spēles meistars

—   Kā tad, — piekrita Kristiāns. — Un, tā kā arī tu nelido, tas ,k nnredzot bija Edvards.

—   Vai tad Edvards lido? — Tīna iespurdzās.

—  Nē taču. Viņš vienkārši ir pietiekami garš, lai nogāztu bildes no sienām un kas nu tur vēl bija nogāzts.

—   Varbūt… — negribīgi novilka Tīna.

—   Ko — varbūt? — uzķēra Kristiāns. — Tātad tas tomēr bija Ed­vards?

—    Varbūt viņš ir pietiekami garš, lai ņogāztu bildes, — lēnām teica Tīna. — Tomēr viņš tās nenogāza.

—   Te nu bija! — iesaucās Kristiāns. Viņu sāka kaitināt māsas ap­linku runas, bez tam viņu gaidīja vēl trešdaļa Eiropas… — Paklau, beidz niekoties! — viņš nikni noteica. — Pasaki skaidri un gaiši — kurš to izdarīja?

Tīna atkal sarauca pieri un paglūnēja uz dusmīgo brāli.

—   To nemaz tā skaidri un gaiši nevar pateikt, es taču nestāvēju klāt un neskatījos, ko kurš izdarīja!

Tas Kristiānu saniknoja vēl vairāk.

—   Nu labi! — viņš iesaucās un pielēca kājās. — Spītējies un ne­saki neko, ja tev tā labāk patīk. Man tāpat viss ir skaidrs! — Un Kris­tiāns izbrāzās no istabas, pa ceļam izslēgdams galda lampu.

Vecāki acīmredzot bija agri aizgājuši gulēt, jo priekšnams bija pilnīgi tumšs un pat no viņu guļamistabas durvju apakšas nespīdēja

ne mazākā gaismiņa. Kristiāns taustījās pēc slēdža, kad viņam aiz muguras priekšnama tālākajā galā kaut kas sakustējās. Kristiāns gluži instinktīvi sastinga un tikai pēc brīža aptvēra, ka tas droši vien ir Spoks.

—   Ei, Spok! — klusītēm pasauca Kristiāns, negribēdams pamo­dināt vecākus.

Spoks atsaucās gan, taču ne no priekšnama tālākā gala. Kluss smilkstiens atskanēja no Tīnas istabas, bet priekšnama tālākajā galā bija iestājies pilnīgs klusums.

—   Mammu? — Kristiāns pasauca jau skaļāk, bet, kad neviens neatbildēja, viņam uzmetās zosāda. Zēns turpināja diezgan haotiski apčamdīt sienu, meklēdams slēdzi, tajā pašā laikā cenzdamies ne­trokšņot. Beidzot viņam izdevās atrast slēdzi, un gaisma iedegās, bet reizē ar slēdža klikšķi no priekšnama tālākā gala atskanēja tāds kā ņurdiens.

Kristiāns izbīlī iekliedzās, un pēc mirkļa no guļamistabas izbrā­zās mamma ar tēti.

—   Kas noticis? Tev viss kārtībā? — satraukti vaicāja mamma.

Kristiāns pamāja ar galvu, nenovērsdams skatienu no priekš­nama tālākā gala, no kura, kā viņam šķita, bija atskanējušas dīvainās skaņas.

—   Tur kaut kas bija, — viņš beidzot ieteicās.

—   Kur? Tajā kaktā? — pārprasīja tēvs. — Tu domā — pele?

—   Nē, nē, diez vai pele. Kaut kas lielāks. Un Spoks tas nav, viņš ir Tīnas istabā.

Tētis uzmanīgi izpētīja priekšnama tālāko galu, pat atbīdīdams kurpju plauktiņu.

—   Nekā nav, — viņš beidzot paziņoja. — Un tomēr būs jāizliek peļu slazds.

—   Ak kungs, vai tiešām atkal būs ievazājušās peles, — ievaidējās mamma.

—   Ziema nāk, — paskaidroja tētis. — Ārā kļūst auksts, un peles nak iekšā.

—    Vajadzētu izdarīt tā, lai viņas nenāktu. Vai tu aiztaisīji tos i .lin umus, pa kuriem salīda iepriekšējās?

—   Jā, bet acīmredzot šīs peles zina citus ceļus, — iesmējās tētis.

Arlabunakti, Kris!

—   Arlabunakti, — atņurdēja Kristiāns un iegāja savā istabā.

“Pie visa vainīgas galvaspilsētas,” zēns nosprieda, savākdams at­lantu no gultas un iebāzdams to somā. “No visām tām zagrebām un ļubļanām ne tas vien var sākt rādīties…”

Ātri norāvis džemperi un džinsus, viņš ielīda gultā zem segas un kādu bridi klausījās vēja gaudās. Taču doma par galvaspilsētām zēnu iemidzināja, un viņš sapņoja, ka vētra tumsas aizsegā ir ielīdusi mājā un paslēpusies priekšnama tālākajā galā, un, kad viņš ieslēdz priekš­namā gaismu, vētra ar niknu ņurdienu izlec no slēptuves un sāk plo­sīties, raudama gleznas no sienām un dauzīdama puķpodus.

3. nodaļa Četras bildes

Turpmākās divas nedēļas vienīgais, par ko Kristiāns domāja, un lielākā daļa no tā, ko viņš darīja, bija saistīts ar fotokonkursu. Nekā­das ķibeles ar Edvardu vairs neatgadījās, jo jau nākamajā dienā, uzzi­nājusi par notikušo, bija ieradusies Reinas tante. Kristiāns beidza pratināt Tīnu un pilnībā pievērsās fotografēšanai.

Katru vakaru zēns noņēmās ar dienā safotografētajām bildēm, tās datorā nemitīgi pētīdams un uzlabodams, bet vienalga nebija ap­mierināts.

—   Tev ir vajadzīgas tikai četras bildes, — teica Marts, kādu pēc­pusdienu ienācis pie Kristiānā. — Četras! Un cik tev to jau ir — četri tūkstoši?

Abi puikas sēdēja virtuvē, un Kristiāns apņēmīgi košļāja karbo­nādi, platām acīm blenžot uz Martu.

—   Nu? — Marts skubināja, kad Kristiāns turpināja košļāt un pat nedomāja viņam atbildēt. — Tu nemūžam nevarēsi izvēlēties, kādas bildes iesniegt, ja to būs tik drausmīgi daudz. Tu jau ražo kā fabrikā!

—   Tieši tā, — norūca Kristiāns. — Un tieši tāpat kā fabrikā man te nav nekā laba.

—   Tāpēc liecies mierā, — noteica Marts. — Liecies mierā un rimsties!

—   Un…?

—   Ko — un? — nesaprata Marts.

Kas mainīsies, ja es likšos mierā? Ne no kā jau bildes neradīsies!

Liecies mierā un padomā! — ieteica Marts. — Varbūt iešau­jies ] M ātā kaut kas labs.

-     Varbūt iešausies, bet varbūt arī neiešausies… — noņurdēja K i islians. — Visdrīzāk neiešausies.