Spēles meistars

saceldams gaisā putekļus. Kristiāns uzrāva augstāk jakas apkakli un nedomādams devās iekšā Vecrīgā. Tīna, kas zem mammas mices neko neredzēja, tenterēja brālim pakaļ, ieķērusies viņam rokā, bet abiem pa pēdām sekoja Spoks.

Pie vienas no pilsētas lielākajām baznīcām Kristiāns pēkšņi ap­stājās un pavērās augšup. Baznīcas tornis slējās augstu virs viņu gal­vām un šķita aizsniedzam pašas debesis. Piepeši Kristiānām radās kāda ideja. Velkot Tīnu aiz rokas, viņš metās uz baznīcas ieeju.

—   Nerauj mani! — protestēja Tīna, mēģinādama ar brīvo roku pastumt uz augšu cepuri, kas atkal bija noslīdējusi viņai pāri acīm.

—   Pagaidi taču!

Taču Kristiāns neklausījās. Tikai piedrāzies pie baznīcas durvīm, viņš beidzot apstājās.

—   Tūlīt mēs uzbrauksim baznīcas tornī, — viņš paziņoja.

Tīna iepleta acis.

—   Ko? Tur augšā? — viņa iesaucās.

Kristiāns pamāja ar galvu.

—   Pašā augšā. Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs, — pilsēta no augšas. Tā būs ideāla bilde! — Ieķēries smagajās koka durvīs, viņš jau sāka tās vērt vaļā, kad pēkšņi ierējās Spoks.

—   Ak nē, — ievaidējās Kristiāns. — Pavisam aizmirsu… Ko lai iesāk ar suni?!

—   Ko tu gribi ar viņu iesākt? — aizdomīgi vaicāja Tīna. Kristiāns patlaban uzvedās visai dīvaini, un viņai likās, ka brālim padomā kas nelāgs.

—   Mēs nevaram viņu ievest baznīcā, — teica Kristiāns. — Kaut kas jāizdomā.

Brīdi viņš saspringti domāja, savukārt Spoks tikmēr uzvedās vēl dīvaināk nekā pirmīt Kristiāns. Viņš kāpās atpakaļ un, sabozis ka­žoku, nikni rūca. Tīna izbrīnīta viņu vēroja.

—   Ā, nu labi! — beidzot izsaucās Kristiāns un atmeta ar roku.

—    Pabāzīšu suni zem jakas, varbūt neviens nepamanīs. Mums nav

laika tagad iet atpakaļ uz mājām, — viņš skaidroja māsai. — Citādi paliks tumšs.

—  Spok, šurp! — Kristiāns iesaucās, bet Spoks pat nedomāja klausīt.

Vēl aizvien ņurdēdams, viņš bozās un laiku pa laikam aprauti ierējās.

—  Kas tad nu? Kāds kaķis, vai… — brīnījās Kristiāns. — Spok, pietiks māžoties, tūlīt nāc šurp!

Kad Spoks vēl aizvien viņu neklausīja, Kristiāns devās pie suņa un, bez ceremonijām sagrābis viņu aiz čupra, aizbāza sev aiz jakas.

—   Un nemaz nemēģini riet! — viņš bargi brīdināja suni. Spoks sakustējās, bet vairs neņurdēja. — Ejam iekšā! — zēns noteica.

Līdzko smagās durvis bija aizvērušās, viņus apņēma krēsla. Kris­tiāns paraudzījās apkārt, bet likās, ka bez viņiem baznīcā neviena nav.

—   Khmm, — nokrekšķinājās Kristiāns. — Vai te kāds ir?

Klusums.

Visi ielas trokšņi bija pilnībā pagaisuši — cauri baznīcas mūriem nespēja izlauzties neviena pati skaņa.

—   Aūū! — iesaucās Kristiāns.

Spoks zem Kristiānā jakas sakustējās, un Kristiāns piespieda viņu ciešāk sev klāt.

Beidzot noklaudzēja kādas durvis tepat tuvumā, un viņu priekšā parādījās večiņa, ievīstījusies milzum lielā, brūnā džemperī. Viņa ziņ­kāri uzlūkoja abus bērnus, un Kristiāns izmisīgi vēlējās, kaut Spoks ciestu klusu.

—   Ēēē… — novilka Kristiāns. — Labdien!

—   Labdien! — nopīkstēja arī Tīna.

Spoks atkal sakustējās, bet večiņa tobrīd, par laimi, lūkojās uz Tīnu.

—   Vai varu ko līdzēt? — jautāja večiņa.

—   Jā, mēs gribētu uzbraukt tornī, — teica Kristiāns.

Večiņa pavērās uz zēnu.

—   Tornī, tu saki?

—   Ēēē… jā, — apstiprināja Kristiāns.

—   Ak tad tornī gan, ko? — večiņa vēlreiz atkārtoja.

Kristiāns pamāja.

—   Šobrīd tur augšā neviena nav, — večiņa paziņoja un apklusa.

Kristiāns nesaprata, ko viņa ar to gribēja teikt. Vai tad tur kādam

noteikti būtu jābūt?

—   Tur neviena nav, jo ir sabojājies lifts, — večiņa teica un paglū­nēja uz zēnu. — Tik augstu neviens negrib kāpt.

Kristiāns atviegloti uzelpoja. Ak tad tik vien bija tās nelaimes!

—   Tas nekas, gan mēs uzkāpsim! — viņš iesaucās.

—   Kāpnes ir tumšas, — večiņa vēl brīdināja, bet Kristiāns, at­kal sagrābis māsu aiz rokas, jau metās uz kāpņu pusi. — Ieslēdziet gaismu! — večiņa sauca viņiem nopakaļ. — Slēdzis ir turpat pie durvīm!

Kāpņu laukumā patiešām bija tumšs.

Kristiāns aptaustīja sienu, kas bija auksta un mitra, un, atradis slēdzi, nospieda to. Bāli dzeltena gaisma apspīdēja nedaudz apdrupušos akmens pakāpienus un ar metāla režģi nodalīto lifta telpu. Kāpnes aizvijās stāvus augšup un iegrima melnīgsnējā krēslā, jo vājā gaisma necik tālu nesniedzās.

—   Iesim nu, — teica Kristiāns un devās pa kāpnēm augšup.

Tīna steigšus gāja viņam pakaļ. Kāpnes veda diezgan stāvi aug­šup, un bērni kāpdami pamatīgi aizelsās. Pēc brīža viņi apstājās ievilkt elpu.

—   Ui, cik te briesmīgi! — Tīna nodrebinājās.

Bāli dzeltenā lampa, kas karājās pie sienas, meta vēl vājāku gaismu nekā iepriekšējais gaismeklis, un gaismas aplis likās kā pieli­pis pie sienas. Turpat blakus viss jau atkal grima tumsā. Sienas vei­doja lielas akmens plāksnes, un katrs sīkākais izcilnītis meta garu un draudīgu ēnu.

Kristiāns vērās augšup, lūkodamies pēc nākamās lampas, bet iz­skatījās, ka tur augšā viss ir tikai vēl tumšāks.

Viņam aiz jakas sakustējās un ieņurdējās Spoks. Kristiāns izcēla suni no azotes un nolaida zemē.

—   Tālāk, es domāju, tu vari iet pats, — viņš teica sunim.

Spoks noskurinājās un neuzticīgi pablenza augšup tumšajās