Spēles meistars

—   Viņa mācās klasi zemāk un nāk uz fotopulciņu, — saviebies teica Kristiāns. — Nekas, nekas… — Kristiāns purpināja. — Pēc divām nedēļām redzēsim, kurš no mums ir labāks.

Kristiāns bija tā pārņemts ar gaidāmo konkursu, ka nespēja koncentrēties mācībām. Visvairāk viņu satrauca tēma par ģimeni, un viņš gluži nepamatoti pieprasīja no Marta paskaidrojumus — kāpēc tāda tēma vispār ir pieļauta. Taču, kad Kristiāns sesto reizi katego­riski noraidīja viņa piedāvājumu vienkārši nofotografēt savu ģimeni, Marts noplātīja rokas un teica, ka viņam nav citu ideju.

—   It kā tev to būtu bijis varen daudz, — pavīpsnāja Kristiāns.

Kad stundas bija beigušās un viņi soļoja uz māju pusi, Kristiāns

vērīgi lūkojās visapkārt un meklēja — kā viņš pats izteicās — kaut ko, kas atbilstu rudens tēmai.

—   Ak, nu tur taču der jebkas! — iesaucās Marts. Viņam jau sāka apnikt Kristiānā runas par konkursu.

—   Nekādā ziņā! — atsaucās Kristiāns. — Nekad nav tā, ka der jebkas! Kur nu vēl konkursā, kur var tikt pie jaunā Sony digitālā, — viņš jau klusāk piebilda.

Kāpēc gan tu nevarētu nobildēt šos kokus? — Marts vaicāja, pamādams uz liepu rindu gar skolas žogu. — Vai šo lapu kaudzi?

—  Tāpēc, ka tie koki bildē izskatīsies pārāk parasti, bet lapu kau­dze liksies vienkārši netīra, — Kristiāns teica un iekunkstējās. — Ak, krtpēc man jau tagad nav tāda fotoaparāta? Tad es varētu nobildēt i .ml vai dubļu peļķi un vienalga dabūtu galveno balvu!

—   Ha! — tagad teica Marts.

Viņi turpināja ceļu.

—  Un ko tu domā fotografēt draugu tēmai? — piepeši jautāja Marts, aizdomīgi paraudzīdamies uz Kristiānu. — Ceru, ka man ne­vajadzēs pozēt?

Kristiāns palaida skaļu smējienu, un Marts atviegloti uzelpoja.

—   Nemaz neceri! — Kristiāns, vēl aizvien ķiķinādams, attrauca.

I.ai vai kā tu patiktu dažai labai meitenei, nedomā, ka es izlikšu tavu

portretu vispārējai apskatei.

Marts piesarcis kaut ko murmināja.

—  Es nedomāju fotografēt ne tevi, ne savu ģimeni, — paziņoja Kristiāns.

—   Ko tad? — vaicāja Marts.

—  Tad jau uzzināsi, — noslēpumaini attrauca Kristiāns, bet sa­drūma, atcerējies, ka tas pašam vēl nebija īsti skaidrs. Ietves malā stāvēja soliņš. Kristiāns apsēdās un sāka prātot.

—  Ko tu domā? — vaicāja Marts, kad kādu brīdi bija garlai­kojies.

Kristiāns tikai kaut ko noburkšķēja. Marts pacietīgi gaidīja, vēro­dams, kā vējš dzenā pa ietvi trīs dzeltenbrūnas lapas, līdz Kristiāns beidzot ierunājās:

—   Linda vēl būtu tas mazākais ļaunums. Viņai ir bijušas dažas sakarīgas bildes, bet tikai dažas. Diez vai viņa piepeši pārvērtīsies par fotoģēniju…

—   Par ko tad tu uztraucies? — nesaprata Marts.

—   Alekss, — drūmi atteica Kristiāns. Acīmredzot viņam likās, ka ar to viss ir paskaidrots, un viņš bija ļoti pārsteigts, ka Marts nezi­nāja, par ko īsti ir runa.

—   Kā? — Kristiāns sašutis iesaucās. — Tu nezini Alekšu?

Marts paraustīja plecus. Kas viņam daļas gar visādiem aleksiem!

—   Alekss taču ir skolas labākais fotogrāfs! — Kristiāns iesaucās tik skaļi, ka garām ejošā sieviete satrūkās. — Zini to bildi, kas karājas pirmā stāva gaitenī? To ar ūdenskritumu?

—   Nu, zinu, — attrauca Marts.

—   To ir fotografējis Alekss, — paziņoja Kristiāns, un viņa balsī jautās apbrīna. — Viņš nemaz nedrīkstētu piedalīties konkursā, viņš jau tāpat ir pārāk labs. Bez tam man šķiet, ka viņa tagadējais aparāts ir ļoti līdzīgs balvā esošajam, ja ne vēl labāks.

—   Nu tad varbūt viņš arī nepiedalīsies, — ieminējās Marts.

—   Piedalīsies gan, — pārliecināti noteica Kristiāns. — Viņam pa­tīk atgādināt, ka ir pats labākais.

Marts atkal paraustīja plecus. Viņam likās, ka Kristiānā bildes ir pietiekami labas, turklāt viņš nebija redzējis nevienu Alekša bildi, iz­ņemot ūdenskritumu.

—   Gan jau, — Marts teica, bet Kristiāns izskatījās diezgan sa­drūmis.

—   Nu man jāiet mājās paskatīties, kā klājas Edvardam, — bei­dzot noteica Kristiāns un piecēlās. — No rīta viņš izskatījās pēc tāda, kas var sajaukt savas pusdienas ar Spoka barību un, ne aci nepamirk­šķinot, izēst bļodiņu.

—   Zvani, ja netiec galā ar jauno aukli, — piedāvāja Marts un piemiedza ar aci.

—   Labs ir, tā arī darīšu, — pasmējās Kristiāns, un abi šķīrās.

Kad Kristiāns nonāca pie sava dzīvokļa durvīm, viņu pārņēma nelāga nojauta, ka kaut kas nav kārtībā. Zēns cieši pavērās uz durvīm, taču nekā dīvaina nemanīja. Durvis bija ciet, un durvju rokturis —

’„iv.i vietā. Trepju telpā valdīja klusums, un ari dzīvoklī viss šķita miei īgi Tomēr Kristiānām kaut kas nedeva mieru. Sameklējis atslēgu, viņš atslēdza durvis.

Priekšnamā viņš palika stāvam pavērtu muti.

Visapkārt valdīja haoss. Visas drēbes bija norautas no pakaramaļicin, kurpes izmētātas pa visu priekšnamu, un — pats dīvainākais — paklājs sarullēts nu gulēja šķērsām pāri priekšnamam.

Pirmā doma Kristiānām bija, ka šeit uzdarbojušies zagļi, un otrā…

—  Tīna! — iebrēcās Kristiāns un metās iekšā.