Spēles meistars

Kaut kas tumšs piesaistīja viņa skatienu. Gabaliņu tālāk blakus pamatīgam kurmja rakumam kaut kas mētājās.

—   Ahā! — noteica Kristiāns un piegāja tuvāk, pārliecināts, ka atradis meklēto. Taču tā nebija Spoka siksniņa.

Sūnās starp retiem mellenājiem gulēja mazītiņš kurmis. Kristiāns uzmanīgi pieskārās tam ar kāju, bet kurmis pat nepakustējās. Acīmre­dzot tas bija beigts. Kristiāns izbīlī parāvās nostāk, bet tad nolēma papē­tīt beigto dzīvnieciņu tuvāk. Viņš nekad vēl nebija redzējis īstu kurmi.

Aizturējis elpu, zēns pieliecās tuvāk un nopētīja mazo, melno kažociņu. Tas izskatījās dīvaini saplacis. Kā balons, no kura izlaists gaiss. Kristiāns vēlreiz pabakstīja to ar kāju, apveldams otrādi. Un tad viņš saprata, kāpēc tas izskatījās tik dīvains. Tas patiesi bija tikai kažociņš. Kristiāns brīdi apstulbis uz to blenza, tad, saraucis pieri, devās atpakaļ pie savējiem. Spoka siksniņu zēns bija pilnīgi aizmirsis.

Pagales pa to laiku bija pārvērtušās oglēs, un virs tām čurkstēda­mas cepās desiņas, smaržodamas pa visu pagalmu. Tīna, ieraudzījusi nākam brāli, metās viņam pretī.

—   Nu, vai atradi? — viņa sauca.

—   Ko? — Kristiāns apstulba. — Ak… Nē, bet tas nekas. Nopirk­sim jaunu siksniņu.

Tīna aizdomīgi pētīja brāli.

—   Kas noticis? — viņa jautāja. — Kāpēc tu izskaties tāds jocīgs?

—   Es? Es neesmu jocīgs.

—   Esi gan. Tu izskaties tā, it kā būtu uzskrējis virsū nezin kam.

Kristiāns sarauca uzacis. Patiešām, Tīna nebija tālu no patiesī­bas. Taču viņam nebija ne mazākās vēlēšanās stāstīt Tīnai, ko viņš bija tikko redzējis.

Vēlāk, kad viņi jau ēda desiņas, Kristiāns apsēdās blakus tēvam un klusi vaicāja:

—   Paklau, daži dzīvnieki taču met ādu, vai ne?

Tēvs izbrīnīts viņā pavērās.

—   Kāpēc tā jautā? Nu jā, čūskas mēdz mainīt ādu… un ķirzakas var nomest asti… Bet kāpēc tev piepeši tas ienāca prātā?

—   Mežā aiz šķūņa mētājas kurmja āda… kurmja kažociņš… nu, saproti…

-Kas?

—   Kurmis, — teica Kristiāns. — Tikai tur iekšā nav paša kurmja. Ir tikai viņa ādiņa.

Tēvs lūkojās uz dēlu, it kā tas piepeši būtu zaudējis prātu.

—   Nu gan tu runā muļķības. Lai nu kurš, bet kurmji ādu nemet!

Kristiāns domīgi pamāja ar galvu.

—   Es jau arī tā domāju, bet kas tad tā ir par ādiņu? Un vēl tieši pie kurmja rakuma.

Tēvs joprojām apstulbis vērās dēlā. Beidzot viņš noteica:

—   Labi, es aiziešu apskatīties. Kur tas bija?

—   Tieši aiz šķūņa, — sacīja Kristiāns. — Tur, kur sākas mazās eglītes. Un paskaties, vai tur kaut kur nemētājas Spoka siksniņa, Tīna to pazaudējusi! — viņš vēl uzsauca tēvam nopakaļ.

Pēc brīža tēvs atgriezās, un Kristiāns nepacietīgi vaicāja:

l

—   Nu? Ko tu par to domā?

—   Es tur neko neatradu, — tēvs attrauca. — Ne kurmja rakumu, ne ādiņu. Ne Spoka siksniņu.

—   Kā tu varēji to nepamanīt?! — iesaucās Kristiāns. — Rakums liija tik labi pamanāms. Tas bija krietni lielāks nekā šie dārzā.

Bet tēvs tikai purināja galvu.

—   Nu, nebija tur nekā. Lai vai kā, es neiešu vēlreiz bradāt pa to i ūkslāju. Jēziņ, nākamvasar tiešām mežs jāiztīra, tur taču nav iespē­jams pastaigāt. Bet par to kurmi… nu, kas tur īpašs, droši vien vai­nīga kāda lapsa.

Kristiāns neticīgi nogrozīja galvu, bet arī viņam nebija vairs vē­lēšanās iet uz brikšņiem. Tīna jau bija aizmirsusi pazaudēto siksniņu un mājas priekšā plosījās ar Spoku.

Māte ar tēvu tikmēr apspriedās, kurš varētu pieskatīt Tīnu, ka­mēr Reinas tante būs projām. Pagaidām vienīgā reālā iespēja šķita l'dvards — tēva darbabiedra dēls, kurš vakaros studēja ķīmiju, bet dienā bija brīvs.

—   Tu domā, viņš spēj pieskatīt bērnu? — māte šaubījās.

—   Nu, man šķiet, ja viņš var studēt ķīmiju, varēs arī pieskatīt bērnu, — tēvs attrauca.

—   Tas nav viens un tas pats, — māte vēl aizvien nebija pārlieci­nāta.

—   Ja nemaldos, viņš vienreiz to jau ir darījis, — tēvs domīgi ieteicās.

—   Un kā? — nemierīgi vaicāja māte.

—   Nav ne jausmas, — atzinās tēvs. — Tā laikam bija tikai viena reize. Neesmu dzirdējis, ka viņš to bērnu būtu pieskatījis vēl kādreiz.

Māte manāmi nervozēja.

—   Kā tad tā? Un kas notika ar bērnu?

—   Sāka iet bērnudārzā.

Māte nolēma — ja vien viņiem būs citi varianti, Edvards Tīnu ne­pieskatīs. Kā vēlāk izrādījās, citu variantu nebija.

—   Ei, paskatieties uz Spoku! — piepeši atskanēja Tīnas sauciens.

Visi pavērās uz to pusi, kur mājas priekšā spēlējās Tīna un

Spoks.

Suns uzvedās dīvaini. Patlaban viņš berzēja galvu pret zemi tik cītīgi, ka likās — viņa melnā auss tūlīt taps noberzta no galvas. Taču, kad melnā auss bija kārtīgi izberzēta zālē, suns metās rīvēt otru — balto — ausi. Pēc brīža viņš nometās zemē garšļaukus un ņēmās val­stīties no vieniem sāniem uz otriem.

Labu laiku vārtījies, Spoks pielēca kājās un metās ošņāt zemi. Paskrējis gabaliņu uz priekšu, viņš ošņāja atkal un, nometies zemē, ņēmās valstīties kā pirmīt.

Visi pārsteigti suni vēroja.

—   Ko viņš dara? — jautāja Tīna. — Vai viņam niez sāni?

—   Varbūt viņu apsēdušas blusas, — ķiķinādams minēja Kris­tiāns.

—   Bet varbūt viņš beidzot ir sapratis, ka mēs viņu ziemā ārā ne­metīsim, un tagad grib atbrīvoties no liekās spalvas, — smējās māte.