Spēles meistars

—   Tīna! — Kristiāns iebrēcās.

Pēc trešā bļāviena durvis pavērās, un tajās parādījās tramīga se-

jiņa.

—   Ko tu tik šausmīgi kliedz? — Tīna vaicāja.

—   Panāc šurp! — Kristiāns dusmīgi teica.

Tīna ienāca un apstājās pie peļķes. Iemērkusi tajā pirkstu, viņa domīgi to nolaizīja.

—   Ūdens, — Tīna secināja, kamēr Kristiāns saviebies vēroja māsu.

—   Nevajag visu bāzt mutē, — viņš teica.

—   Bet kā tad lai uzzina, kas tas ir?!

—   Es domāju, tu ļoti labi zini, kas tas ir, — Kristiāns ķildīgi sa­cīja.

—   Un kā es to varētu zināt?! — atcirta Tīna.

—   Diez vai Lietuvene manā istabā būs laistījusies ar ūdeni, — teica Kristiāns. — Tas vienreiz jāizbeidz. Es tev aizliedzu bez atļaujas nākt manā istabā!

—   Es neesmu bijusi tavā istabā, — spītējās Tīna. — Cik reižu man tas jāatkārto!

—   Un kas tad te ir bijis? Varbūt Elfiņa rīkojusi ūdens kaujas? — ironizēja Kristiāns.

Tīna likās par kaut ko aizdomājusies.

—   Nē, Elfiņa ne… — viņa beidzot nopietni sacīja. — Tie būs bijuši ūdens gari… Viņi parasti atstāj aiz sevis slapjumu.,. Bet kāpēc tavā istabā?

—   Jā, patiešām — kāpēc?! Zini — nu man vienreiz pietiek! — Kristiāns pikti iesaucās. — Pazūdi no šejienes, un lai es tevi te vairs neredzētu!

Tīna aizvainota uzlūkoja saniknoto brāli un izgāja no istabas. Savukārt Kristiāns pukodamies ņēmās uzslaucīt peļķi, nospriezdams, ka pēc vēl viena tāda izlēciena viņš pieliks savai istabai priekškaramo slēdzeni. Un lai tad Tīna pameklē atslēgu.

Kādu laiku Kristiānām bija miers. Viņš nosprieda, ka pēdējā bargā saruna uz māsu beidzot ir iedarbojusies, un drīz vien aizmirsa gan Elfiņas zābaciņus, gan ūdens peļķi.

Tikmēr rudens turpinājās pilnā sparā. Koki kļuva dzelteni un sarkani un visbeidzot sāka kaisīt lapas kā piemiņas veltes aizgājušajai vasarai. Spoks savukārt kļuva aizvien mīkstāks un pūkaināks, līdz iz­skatījās pēc staigājoša aitas vilnas spilvena.

L

—   Vai tas suns domā, ka mēs viņu ziemā izliksim aiz durvīm? — smējās mamma, izbrīnā lūkodamās uz pūkaino dzīvnieku. Taču Spo­kam acīmredzot bija savi suniski apsvērumi, kāpēc viņš tik nopietni audzēja kažoku.

Kādā sestdienas rītā, kas bija tik vasarīgs, kādi sestdienas riti sen nebija bijuši, tētis iesēdināja visu ģimeni mašīnā, un viņi devās uz laukiem. Aiz pilsētas robežas viņi pievienojās garai mašīnu rindai, kas apņēmīgi devās prom no pilsētas. Spilgti zilajās debesīs peldēja balti, apaļi mākoņi, un Kristiānām likās — ja Spoku tagad izlaistu laukā pa mašīnas logu, arī viņš uzšautos gaisā un pārvērstos par mākoni.

—   Kurp mēs braucam? — prasīja Tīna.

—   Rudens darbos, — attrauca tētis.

—   Kādos rudens darbos?

—  Visu dienu grābsim lapas, līdz rokas būs tulznās, — pukstēja Kristiāns.

Patiesībā viņam nebija nekas iebilstams pret lapu grābšanu. Viņam patika, kā smaržoja dārzs rudenī, un viņam patika dūmu aromāts, kas neuzbāzīgi sajaucās ar visām pārējām rudenīgajām meža un lauku smaržām. Viņš pukstēja tikai principa pēc.

Kad tētis nogrieza mašīnu no galvenā ceļa, viņi kratījās cauri brikšņainam egļu mežam, kas drīz kļuva retāks, un tad jau arī bija klāt.

—   Hā! — iekliedzās Tīna un kopā ar Spoku pirmā izmetās no mašīnas. Viens otru dzenādami, abi aizmetās pāri gludajam mauri­ņam uz mājas pusi. Mauriņa vidū auga pamatīgs ozols, un tas arī bija galvenais bagātīgā lapu biruma vaininieks.

Tā kā šeit pilsētā nesmaržoja nekad. Sevišķi jau rudeņos un pa­vasaros, kad viss mainījās. Tāpēc, ka pilsētā nebija nekā, kas varētu mainīties, izkāpis no mašīnas, sprieda Kristiāns. Ja nu vienīgi Spoka kažoks… Un arī tas nepiederēja pilsētai, bet tikai un vienīgi Spokam.

Aizdomājies Kristiāns nemaz neskatījās zem kājām un neviļus iekliedzās, kad kāja iespruka kādā bedrē.

—   Au! Kas tas?! — viņš iesaucās, tik tikko nenogāzies garšļaukus.

—                Kurmji, — drūmi sacīja tētis, nākdams viņam aiz muguras.

—   Aizrakušies līdz pat mājai, pagāni tādi. Nu bet ko tu padarīsi! Ne­sāksim taču tagad ar tiem karot, tik un tā tūlīt jau ziema klāt.

Patiešām, sulīgi melni zemes pauguri rēgojās visās malās, it kā kāds būtu svaidījies ar zemi. Daži bija pavisam svaigi, citi pelēcī­gāki — kā rakti pirms vairākām nedēļām.

—   Kris, ņem grābekli un sāc grābt! — mudināja tēvs. — Es tūliņ tev pievienošos.

Kristiāns paņēma no tēva šķūņa atslēgas un devās pēc grābekļa.

Šķūnis atradās aiz mājas, un tajā glabājās visas saimniecībā vaja­dzīgās un nevajadzīgās lietas. Tā kā nevajadzīgo lietu bija krietni vai­rāk nekā vajadzīgo un tām bija nelāgs niķis strauji pieaugt, šķūnis kļuva aizvien pilnāks un pilnāks. Arvien tika runāts par to, ka šķūni vajadzētu iztīrīt, bet vēl aizvien neviens nebija sadūšojies to izdarīt.

Kristiānām šķūnis patika. Lietainās vasaras dienās viņš un Marts mēdza tajā sēdēt un klausīties, kā lietus grabinās pa jumtu. Bez tam tā bija vienīgā vieta, kur Tīna neuzdrošinājās viņus meklēt, jo meite­nei no šķūņa bija bail.