STĀSTI

Stāsti Aleksandrs Grīns

mākoņu krastā

I

Kad Augusts Mistrejs ar savu sievu Taviju beidzot nolēma pārvilkt svītru savām brīnišķīgajām cerībām, viņiem citas izejas nebija kā pārcelties uz kādu laiku pie Jonsona, attāla radinieka. Pirms gada, kad Jonsona darījumi sāka zelt un plaukt, viņš, savu panākumu uzbudināts, ar aizrautību sapļāpāja daudz tukša; tādēļ Mistreji viņa toreizējo ielūgumu, lai brauc, kad vien iekārojas, uz viņa tikko iepirkto muižu, līdz pat pēdējam laikam uzskatīja par īstu sirds degsmi un pavisam vienkārši tiecās turp, nopūzdamies par burvīgo stūrīti, kādu viņi nevarētu iegūt, pat samaksājot naudu otrreiz.

Tas notika pirms septiņām dienām. Mistrejs nobāla un pievēra acis, bet Tavija, ar savām mazajām rokām ieķērusies vārtu treliņos, pacēlās uz pirkstgaliem, lai kaut tikai reizi vēl paskatītos saulainajā ziedošajā dārza alejas ieloka. Saimniece, jauna koķeta sieviete ar pilnīgu mieru sejā, viņus pavadīdama, ar vieglu rokas kustību it kā glāstīdama skāra lauru koka za­riņu, un šī kustība, kas pauda īpašnieka tiesības, iz­raisīja Tavijas dvēselē lādzīgas skumjas. Viņi abi ar vīru bija tik gudri aplaupīti, ka vainīgo meklēt ne­bija nozīmes; nebija nozīmes ar pēdu dzīšanu vairot sāpes. Turklāt Tavija un tāpat viņas vīrs juta vis­lielāko riebumu pret visādām netīrām mahinācijām.

—   Kādēļ jūs tam cilvēkam uzticējāties? — vai­cāja saimniece. — Kādēļ neatnācāt pie mums agrāk bez viņa klātbūtnes?

—  Viņš teica … — iesāka Tavija, elpai aiztrūk­stot, un paskatījās uz vīru. — Ko? Vai tad tā nebija?

—   Nu, pastāsti, — Mistrejs lēnīgi piekrita.

Tavija, pavicinādama rādītājpirkstu, sāka bikli un

atturīgi:

—  Mēs ielikām sludinājumu … ziniet? Nu, tai avīzē, kur papagailis. Mēs šo un to pārdevām; patie­sību sakot, pārdevām visu, taču mūsu sapnim — dzī­vot saulainā gleznainā stūrītī — beidzot vajadzēja piepildīties? Tad atnāca tas pats O'Teils …

—   Bet to jau reiz mēs stāstījām, — Mistrejs sau­dzīgi pārtrauca. — Ai, cik ļauni darbi. Nu, īsi sakot, mūs apkrāpa, un neviens cits tur nav vainīgs, tikai mēs paši. Atdevām gandrīz visu naudu, jo mums iegalvoja, ka šo īpašumu kārojot daudzi un vajagot pasteigties.

—   Bet jūs taču pat neapskatījāt, ko jūs pērkat?

—   Diemžēl! — teica Mistrejs. — Pēc tā blēža vār­diem, te brīnišķīgā kārtā bija viss, kas pilnīgi apmie­rina mūsu gaumi. Un šinī ziņā viņš nav mūs krāpis.

—   Viņš atstāja, — sarkdama teica Tavija, — jūs varat iedomāties, pilnīgi pieklājīga cilvēka iespaidu. Mēs tā priecājāmies.

—   Tā tas tiešām bija, — piebalsoja Mistrejs un gurdi pamāja sievai. — Tavij, laiks braukt.

—   Griezieties nekavējoties tiesā, — ieteica saim­niece, — varbūt vēl nav par vēlu un noziedznieku iz­dodas sameklēt.

To sakot, viņa ar savu enerģisko tumsnējo roku sāka citu pēc citas lauzt smagas sārtas rozes — ve­selu pušķi krāšņo luteklīgo ziedu. Viņa to pasniedza satrauktajai jaunajai sievietei.

—   Ņemiet, — viņa maigi sacīja, — man gribas kaut vai ar šiem ziediem jūs iepriecināt.

Tavija uz mirkli atplauka, paņēma ziedus un atvir­zījās, juzdamās pilnīgi apkaunota. Abi klusēja. Pirms iekāpšanas ekipāžā viņa vainīgi, bet apņēmīgi palūko­jās uz Mistreju, paskrēja nostāk un iestādīja savu pušķi kuplā zālē tā, lai neapgāžas. Pēc tam nopūtu­sies Tavija ar Mistreju zem rokas kādu gabaliņu no­gāja solī. . >

—   Atdevu tās atpakaļ zemei un saulei. Rokā tās nav ciešamas. Tādēļ ka nav mūsu.

Vīrs ar sievu nebija divi vien. Kopā ar viņiem pie Jonsona brauca akls vecs vīrs Neds Svans. Acu gaismu viņš bija zaudējis pirms trīsdesmit gadiem un tagad izlīdzējās ar vīzijām — savā īpašā veidā redzēdams visu, par 'ko viņam vienkārši un skaidri stāstīja, jo uz visiem laikiem viņš bija saglabājis priekšstatu par parādību iekšējo būtību. Tie, kuri kādu laiku par viņu bija rūpējušies, tagad bija pametuši viņu kā izlasītu avīzi. Svans, līdz pat vakaram nosē­dējis istabā, kas bija klusa kā kaps, izgāja kāpņu telpā, pieklauvēja pie pirmajām durvīm, kas gadījās pa rokai, un Tavija, satraukti rosīdamās, teica Mis- trejam:

— Padod ausi. Nē, ne jau plēst. Bet es tev pateikšu: viņš ir pavisam, pavisam kārtīgs cilvēks un var no­mirt. Ņemsim viņu pie sevis.

Par savu pagātni Neds mēdza izteikties četros vār­dos: «Es negribu atcerēties sīkumus» — un, ieraiso- ties smaidam noslēgtajā sasprindzinātajā sejā, rau­dzījās sienā. Viņš bija salīcis, sirms, bet jauneklīgs un laipns.

Sāka jau krēslot, kad īrētā ceļotāju ekipāža pie­brauca pie Jonsona vārtiem. Sai vietā saulrieta ugunīs liesmojoša aizas strēle gulēja uz violeta zaļuma starp stāvām nogāzēm, kas pieplūdināja savus neskartos biezokņus ar dziesmas spēku un pārpilnību. Šeit sāka savu trako kāpienu slavenās Ērģeļu Kalna klintis, spirāļtaku apvītas, izlauzdamās galvu reibinošā augstumā virs mākoņu jostas.