STĀSTI

—   Maniem draugiem, — viņš kaktā klusu ierunā­jās, — nebūs iebildumu, ja es pateikšu viņu vietā. Viņi gribēja sevi iepriecināt ar pārsteigumu, ar to, varbūt nelielo, bet vienmēr patīkamo pārsteigumu, kad cilvēks, sperot kāju uz savas zemes, vēl to nepa­zīst. Viņi augstu vērtē iespaidu svaigumu, it īpaši tādā nopietnā lietā, kur pirmie iespaidi uz visiem lai­kiem piešķir spilgtumu nākotnei. Tāpēc viņi noticēja tam mierīgajam dižmutim.

Tavija apmulsusi iesmējās. Mistrejs viņai aizpo­gāja uz pleca vaļā atsprukušo spiedpodziņu un teica:

—   Tā jau nu tas laikam arī bija.

—   H-ha … — Jonsons iekrekstējās, žokļus šķobī­dams, un paskatījās uz sievu.

Tā, pacēlusi vēdekli, pieliecās pie viņa auss un pa­čukstēja:

—   Tu redzi, ka tie ir idioti. Taču viņi visu nav pārdevuši…

Viņš tikko paguva ar galvas mājienu pavaicāt, ko viņa ar to domā, kad Marta pievērsās jaunajai sie­vietei: v

—  Vai tās ir īstas pērles?

—   Manējās? — Tavija pieskārās pie kaklarotas, kuras lielo pērļu maigais gludenums tīksmināja viņas kaklu. — Protams! īstas. Tāds mazumiņš no manto­juma, kura vairs nav.

—   Labs mazumiņš, — teica Jonsons, piecel­damies kājās un vērodams kaklarotu no sava septiņu pēdu augstuma. Viņš piemiedza acis. — Jā. Bet jums ap kaklu taču vismaz piecas krietnas muižas.

Tavija jautri un pārgalvīgi atvilka elpu.

—       Redzu, ka vajadzēs jums paskaidrot, — viņa sacīja, šķelmīgi pamirkšķinādama vīram. — Šī vir- knīte mūs saderināja. Kad Mistrejs bija atnācis pa­teikt … vislabāko … un … tad viņš ieraudzīja šīs pērles uz mana galda. Tās vēl no vecvecmāmiņas. Viņš sajūsminājās un tēloja man priekšā, kā jūras gultnē gliemežnīca zaigodama snauž. Kā viņa dzīvo savās dziļās pērļainās domās. Un … un … kā viņa mīl, aizver savu pērli, bet mēs sēdējām līdzās … un …un …

—       … un saskūpstījāties, protams, — atskanēja Svana labsirdīgais bass.

—   Ned! Domājiet pie sevis! — iesaucās Tavija.

—  Kāds suflieris atradies tur, kaktā!

Iestājās neveikls klusums.

—       Nekas, ka es tā pateicu? — Tavija, pagriezusies pret vīru, jautāja.

Tas ar skatienu viņu nomierināja.

—       Tas viss nav nekas, viss aiziet, — viņš sacīja un, pievērsdamies Jonsonam, piebilda: — Tādas lie­tas, protams, nepārdod, tāpat kā nepārdod laulību gredzenus.

—  Vareni! — teica Jonsons.

—   Ko tad jūs tagad darīsiet? — vaicāja Marta.

—  Vispirms jāpadomā. — Mistrejs neviļus nopūtās.

—  Tikai dažas dienas, dārgais Jonson. Lai viņa pa­priecājas par jūsu šejienes savvaļas skaistumu.

—       Da-ba! — Jonsons gari novilka. — Mana ne­laime tā, ka rūpnīca strādā slikti. Tiesa, ir . ..

—       Vakariņas ir, — pavērdams durvis, sacīja ža­ketē ģērbies nēģeris.

—       Vai jūs sen zaudējāt acu gaismu? — Marta vai­cāja Svanam.

—   Sen.

Saimnieku nelāgais garastāvoklis pie galda neko neuzlabojās, lai gan Jonsons daudz un alkatīgi dzēra. Marta gan kļuva laipnāka. No viņas glaimiem daž­brīd gribējās kliegt, lai gan spalgā tarkšķēšana da­ļēji notušēja saspīlējumu, kas Tavijai sāka jau kļūt nepanesams.

Jonsons, mazliet sagrīļojies, tāpēc ka elkonis noslī­dēja garām galdam, pret ko viņš gribēja atbalstīties, beidzot uzskatīja par vajadzīgu atklāt Mistrejam sa­vas darījumu lietas. Rūpnīca putot laukā. To vajājot neveiksmes, parādi augot, drīz tos sākšot piedzīt spaidu kārtā, noiets mazs, tirdzniecībā stagnācija, krīze. Viņš tomēr galvu nenokarot. Visu mūžu viņam esot nācies pērties laukā vēl no daudz grūtākiem stā­vokļiem, — mākoņi izklīdīšot.

Mistrejs izteica cerību, ka tie.izklīdīs ātrāk, nekā var domāt. Tā kā Tavijai acis vērās ciet, viņš sarunu necentās uzturēt; klusēja arī Neds Svans. Neilgi pirms pulksteņa pusnakts sitieniem pie mājas loga norībēja pērkonīgs šāviens, ko pavadīja kliedzieni un suņa riešana.

—   Pārnācis Gogs, — teica Marta, — mūsu dēls.

Pa visu māju nodārdēja durvju klaudzieni, pēc tam

mazās sabiedrības priekšā parādījās jauns cilvēks, drūms, gara auguma, tāds pats kā tēvs. Ap galvu vi­ņam pēc kalniešu modes bija apsiets sarkans lakats, cieta bārda nedabiski kā melna uzlīme ietvēra pilnīgo, iedegušo seju ar nepatīkamu muti un bezkrāsainām miegainām acīm, gurdu trulu skatienu. Rokās viņam bija karabīne.

—      Svešs suns, — viņš teica, mazliet apjucis svešu laužu klātienē, un pagriežas, lai ietu prom. — Galvā. Ha-ha!

—  Apsēdies, — teica Jonsons.

Gogs, kaut ko nomurminājis, izgāja, ar šautenes stobru ietriekdams pa durvīm.

—   Lācis! — tēvs nokliedza pakaļ. Māte paskaidroja:

—  Viņu nav ko ievērot: ja nolēmis klusēt vai kaut ko negribēs, — veltīga visa lūgšanās.

Par to vairāk netika runāts. Kad vēl kādu laiciņu bija pasēdējuši, viesus aizveda viņiem sagatavotā is­tabā. Pirms gulētiešanas abi vēl iegāja pie Neda pa­raudzīties, vai viņam kaut ko nevajag.

—   Nu, ko jūs teiksiet, — vaicāja Mistrejs, — kādi jums iespaidi?