STĀSTI

Viņš apklusa, atgāzās, pievēra acis, tad pēkšņi, uz­sitis ar roku uz ceļgala, nekaunīgi un cieši paskatījās Mistrejā.

—  Tā, — padomājis sacīja Mistrejs, — bet jāatzīs­tas, ka es patiešām neesmu nekāds padomdevējs.

—   Padoms man nav vajadzīgs.

—   Kas …tad?!

—   Nauda.

—   Ko jūs ar to domājat?

—   Pērles, — teica Jonsons, nu jau manāmi uztrau­cies. — Jūsu sievai ir pērles. Tās maksā drošus seš­desmit. Pagaidiet, es beigšu. Jūs dodiet man pērles, un es tās ieķīlāšu. Tās nepazudīs, par to es galvoju ar savu godu. Tieši pēc mēneša, nevienu dienu ne agrāk, ne vēlāk, es jums jūsu mantu atdošu atpakaļ līdz ar divdesmit procentiem. Un mēs būsim kvīti.

Iestājās klusums. Tavija apsēdās blakus Mistre- jam. Viņas roka jau tiecās pieskarties kaklam, kur elektriskajā apgaismojumā valstījās viņas skaisto atmiņu ugunīgi pienbaltais zaigojums, kas tika no­ņemts vienīgi gulēt ejot, bet ar klusā smaidā paustu lepnumu noslīga lejup. Vispār viņa paraudzījās uz vīru ne bez škelmīguma, nojauzdama interesantu at­bildi.

—  Un jus to apdomajat? — Mistrejs sacīja. — Bet es teikšu tikpat tieši, cik tieši jūs pievērsāties man: to mēs nedarīsim.

Jonsons norija siekalas.

—   Kādēļ? — viņš vaicāja dobji un pieglaudīgi.

—   Tas nav iespējams.

—   Kādēļ, velns parāvis?

Viņa seja pārklājās ar sārtiem plankumiem. Viņš piecēlās un atkal apsēdās tik spēcīgi, ka krēsls no­čīkstēja. Bezpalīdzīgs niknums skanēja viņa vārdos.

—  Paklausieties, — viņš, rokas spaidīdams, iesāka, — te nav nekāda riska. Es atbildu un varu zvērēt…

—   Man jūsu žēl, — Mistrejs nelokāmi viņu pār­trauca, — bet savu dvēseli neaptraipīšu. Sī lieta, par kuru jūs runājāt ar saprotamu vieglumu, tas ir, ar jūsu acīm raugoties, jo jums tā ir tikai vērtslieta, šī lieta slēpj sevī mūsu pirmo vienkāršo vakaru, — manu un manas sievas. Sī lieta nav ne pārdodama, ne ieķī­lājama. Tā jau zaudējusi to vērtību, kas dārga jums; tās vērtība pavisam cita. Esmu pateicis visu.

Jonsons piecēlās.

—   Lieliski, — viņš teica, galvu nikni un lēni šūpo­dams, it kā spriestu par klāt neesošiem. — Sie cil­vēki … ha … Sie cilvēki atbrauc pie tevis, Jonson. Jā. Ko tad viņi lūdz? Nē, viņi neko nelūdz. Viņi ir cēlsirdīgi. Viesi. Viņi dzīvo, ēd, dzer …

—   Mistrej! — Tavija tikko vairs spēja izdvest.

Mistrejs strauji uzlika roku uz Jonsona pleca.

—   Ejiet laukā un liecieties gulēt, — viņš teica tik klusi un skaidri sadzirdami, ka Jonsons atkāpās. — Mēs ilgāk par desmit minūtēm te vairs neuzkavē­simies. Tavij! — bet viņa, jau piecēlusies, raudzījās logā.

Te viņš ieveroja, ka durvis atvērtas. Viegli pie dur­vju stenderes turēdamies, galvu nokāris, stāvēja Neds Svans. Viņš ieklepojās.

—   Ai! Ak re, kas tur! — viņu ieraudzījusi, ieklie­dzās Tavija. — Posieties jūs arī, Ned.

—   Esmu kārtībā, — aklais bēdīgi sacīja.

Jonsons izgāja un raudzījās uz viesiem caur dur­vīm no dažu soļu attāluma. Tad piecirta kāju.

—   Ejiet ārā pie loga! — viņš kliedza. — Tur jums izmetīs bagāžu.

Svans ar mājienu apstādināja Mistreju.

—   Manu draugu bagāža, tāpat manas mantiņas, — viņš teica, pagriezis seju pret Jonsonu, — pagaidām paliks šeit. Tās tiks izpirktas pēc dažām dienām par atlīdzību, kas pienākas Jonsonam. Viņam mūsu dēļ radās izdevumi. Mēs ēdām un dzērām pie viņa.

—   Pateicos, Svan, — teica Tavija. — Tā vajag.

Viņi izgāja bez kavēšanās. Neviens viņus nepava­dīja ne ar lamām, ne arī ar sarunām par šo aizvaino­jošo sadursmi. Pie parādes durvīm stāvēja Gogs. Viņš redzēja, kā trīs cilvēki, atpakaļ neatskatīdamies, lēnā gaitā devās prom un nozuda mežā.

Taka, pa kuru viņi gāja, vijās nolaideniem līčlo- čiem; pie pašām viņu kājām no vienas terases uz otru krita lejup gaiši apspīdētas, klusējošas kraujas. Šķita, ka te ir daudzveidības robeža: tikko acis, ko bija no­gurdinājis mirdzošo ieleju tukšums, pārslēdzās uz tuvākām parādībām, tūdaļ virs galvas pārkārušās klintis vai ar gaišu debess svītru norobežots pagrie­ziens radīja citādas saviļņojuma vibrācijas, ko vienā laidā izraisīja apdullinošais aizu klusums.

Ceļinieki bija noguruši un apsēdās, kājas pār bez­dibeni pārkārdami. Mistrejam sākumā šķita, ka Ta­vija kaut ko runā, — tādā koncentrētībā kaut ko čuk­stot vai murminot bija izstieptas viņas lūpas. Taču viņa tikai lidoja, ar rokām pie zemes turēdamās, pa pretējo nogāzi, kas atradās no viņas šāviena attā­lumā. Viņa lidoja, domās nolaizdamās visgleznainā­kās vietās. Viņas acis spoži spulgoja.

—  Ai, Mistrej! — tik vien viņa varēja pateikt, roku pie sirds piespiedusi. — Ned, piedodiet, ka man ir redzokļi.

Svans brīdi klusēja. Dīvains smaids pārslīdēja viņa sejai.

—   Es redzu, — viņš sacīja. — Tikai citādi: ar to noskaņu, kas manī pārnāk no jums.

Paskatījies apkārt, Mistrejs ievēroja klintī tādu kā nišu, kas varēja būt labs patvērums. Tai visapkārt auga biezi sausi krūmi. Tie derēja ugunskuram. Ne­tālu no stāvas sūnainas nogāzes krita lejup dzidrs strauts. Tavija uzrāpās riekstkokā un pārplēsa svār­kus. Svans izvilka no kabatas lielu maizes riecienu.

—   Paņēmu līdzi, — viņš teica, — to ierakstīsim rēķinā.