STĀSTI

Sen jau Mistreja un Tavijas saruna bija pievērsu­sies tikai redzētajam, kas tika izteikts ar kaislīgu lie­las mīlas kvēli pret skaidro un brīnišķo zemi. «Paska­ties!» iesaucās Tavija, pēc tam abi pamāja. — «Pa­skaties!» mudināja Mistrejs. — «Bet tur?!» — «Jā, jā!» — «Un tur! Paskaties!» — Tā viņi brauca un ik brīdi izsaucās.

— Ai, ja mēs te varētu dzīvot! — teica Mistrejs. — Cik kluss! Cik dzidrs gaiss!

Neds Svans šad un tad pavaicāja, ko viņi redz. Tad Mistrejs, pūlēdamies atdarināt grāmatu valodu, īsi pastāstīja ainavas raksturu, un aklais, pamājis ar galvu, pārklāja īstenību, ko viņš nevarēja redzēt, ar plūstošām atbilstošām vīzijām, kuru iezīmes un krā­sas nebija tālākas no īstenības kā karalis Līrs no karaļa vispār. «

Dabas aprakstīšanā viņam palīdzēja ari Tavija. Viņa stāstīja saraustīti, piemēram, tā: «Strauts, kā lai jums to pasaka, plivina aiz zariem lakatiņu.» Taču viņas balss skaidrajās šūpās,, kas atgādināja mīlīgu piebikstīšanu, Svans savam noslēpumainajam zīmē­jumam uztvēra vairāk nekā Mistreja sīkajā izklāstā.

Kad saule norietēja, aiz kalnu ceļa pagrieziena sākās nokalne, un pēc kādām desmit minūtēm kariete jau nodārdēja pie Jonsona mājas apgaismotajiem logiem.

III

— Divi massi, — teica nēģeris. — Un viens neliels dāma. Tur, pagalmā. Teicu: jūs neguļ.

Kamēr Jonsons aiz rakstāmgalda piecēlās, viņam pa priekšu jau aizsteidzās žigla plecīga sieviete ar galvvidū savītu mazu plāno matu mezgliņu, saltu nīgru izteiksmi pavecīgajā sejā, kuras tumsnējums kaut kādā ziņā saskanēja ar viņas šaudīgo skatienu.

Viņai nopakaļ izgāja Jonsona milzīgais stāvs.

Divi nēģeri, pacēluši augšup lukturus, apgaismoja grupu.

—   Jā, protams, es priecājos, — teica Jonsons ne gluži tādā tonī, kā bija cerējis dzirdēt Mistrejs; pēc tam viņš cieši palūkojās sievā, kuras sakniebtajās lūpās slēpās nelabvēlība pret atbraucējiem. Tomēr viņa uzskatīja par vajadzīgu pateikt:

—   Jā, jā. Mūs gandrīz neviens neapmeklē, izņemot darīšanu cilvēkus. Mums tas, protams, ir patīkami.

Pēdējo teikumu Tavija varēja attiecināt uz sevi, bet tikpat labi uz «darīšanu cilvēkiem». Viņa atbildēja:

—   Lūdzu, atvainojiet, ja esam atbraukuši nelaikā. Bet Mistrejs visu izstāstīs. Mēs neesam vieni. Nu Svan, vai jūs redzat? Mēs nešķiramies. Jūs, Ned, mūs nepametīsiet?

—   Kamēr jūsu acis nebūs aizvērušās, — skaidri, katru zilbi uzsvērdams, teica aklais. Viņš stāvēja, tu­rēdamies pie Mistreja rokas un, galvu nodūris, šķita, jau sadzirdēja sveša kakta vēsumu, kas bija naidīgs silti aizkustinošajai uzticībai.

—  Marta, — Jonsons uzrunāja sievu. — Vajag iz­rīkot ļaudis. Nāciet iekšā, ciemiņi.

Visi iegāja milzīgā zālē, ko spilgti apgaismoja elek­trība. Te bija simetriski novietotas smagas cietās mē­beles; dažas lētas gleznas dārgos ietvaros maz dažā­doja smagnējo mītni, kas bija celta no lieliem akme­ņiem kazarmju veidā. Šis kazarmju gars it droši bija ienācis iekšā gan mazajos lodziņos, gan pelēkajā sienu apdarē; durvis aizvērās cieši, ar dunoņu, kuras skumīgumu nespēja uztvert kokpauru auss.

Tavija noveda Svanu kaktā, kur viņš sēdēja un klausījās sarunā. Viņa mēģināja Jonsonam pateikties par to, ka pirms pusotra gada tas sagādājis viņiem gaišu prieku, ielūgdams viņus viesos. Taču Jonsona skatienā bija lasāma patiesa neizpratne, un Tavija apklusa. Tad sāka runāt Mistrejs. Viņš pastāstīja par krāpšanu, par viltīgajiem paņēmieniem, kam viņi ar savu uzticēšanos krituši par upuri; stāstīja par savu sapni uz visiem laikiem apmesties starp klusiem ko­kiem, tālāk no pilsētas darījumiem, un, kā izrādījies, viņu nopirktās mājas pārdevējam nav piederējušas.

Kad viņš ar savu stāstu bija ticis apmēram līdz pusei, ienāca Marta, apsēdās blakus vīram tādā pozā, kā tas redzams lētās fotogrāfijās, kur uzņemts pāris. Marta bija melnā zīda tērpā, rokā viņa turēja milzīgu vēdekli, bet neriskēja vēdināt, lai ar savu spēcīgo roku kustībām to nesalauztu.

Noklausījies Mistreju, Jonsons skaļi sāka smieties.

—   Smalki nostrādājuši, — viņš teica, piegrūzdams sievai ar elkoni. — Vai ne, Marta?! Esi ko tādu dzir­dējusi?

—   Apbrīnojami, — viņa atbildēja, bez kādas kaut­rēšanās aplūkodama viesus. — Visu pārdevāt?

—  Visu, — teica Mistrejs, — pat mūsu nelielo man­tojumu un mēbeles. Citādi jau nesanāca vajadzīgā summa.

—   Tad kāda velna pēc, — iebilda Jonsons, ceļgalu glaudīdams, — tā sacīt, kāda velna pēc jūs neapska­tījāt to kaķi maisā?!

—   Kaķi? — brīnījās Tavija.

—   Nu jā; es domāju to māju. Jums vajadzēja aiz­braukt uz vietas un apskatīt, ko īsti jums piedāvā. Jūs taču esat izdarījuši muļķību. Kas vainīgs?

—   Muļķību, — Mistrejs mehāniski atkārtoja, — jā, muļķību gan. Taču …

Viņš apklusa. Tavija pavēra muti, bet juta, ka viņas sacīto nesapratīs. Viņu vietā atbildēja Svans: