STĀSTI

Gnors palūkojās apkārt, it kā vēlēdamies iespiest atmiņā pat visniecīgākos sīkumus. Šī ēka bija kļuvusi par svarīgu viņa dvēseles daļu; šķita, ka uz visiem priekšmetiem vēl kavējas Karmenas skatiens, kas ne­izprotamā kārtā piešķīris tiem maigas pievilcības spēku; lietu mēmā valoda neatlaidīgi atgādināja tās dienas, kas bija aizsteigušās tik strauji un trauksmaini, atgādināja skatienu sāpīgo nemieru, klusēšanu, neno­zīmīgas sarunas, kas saviļņoja kā dusmas, kā līksms satraukums; atgādināja mēmos aicinājumus smaido­šajai sejai, šaubas un sapņus. Gandrīz aizmirsis par Enioka klātieni, Gnors klusēdams raudzījās arkas dzi­ļumā, kur pavērās attālāko, blāvās rīta gaismas slīpo strēļu caurstrāvoto plašo zāļu perspektīva.

—   Kādēļ jūs pamodāties? — žāvādamies vaicāja Enioks. — Es labprāt padzertu kafiju, bet bufetnieks vēl guļ, istabenes tāpat. Varbūt jūs redzējāt baigu sapni?

—   Nē, — teica Gnors, — esmu kļuvis nervozs… Laikam kāds sīkums, varbūt sarunas troksnis uz ielas …

Enioks, slaucīdams pieri, pa rokas apakšu domīgi un rimti paraudzījās uz viņu. Gnors turpināja:

—   Iesim biljarda istabā. Mums abiem taču absolūti nekā nav ko darīt.

—   Labprāt. Pamēģināšu atgūt savu vakardienas zaudējumu apzeltītajam miesniekam Knastam.

—   Es uz naudu nespēlēju, — teica Gnors un smai­dīdams piebilda: — Turklāt man jau tās tagad tikpat kā nav.

—   Lejā norunāsim, — teica Enioks.

Viņš strauji aizsoļoja uz priekšu un nozuda gaiteņa pagriezienā. Gnors devās viņam pakaļ. Taču, izdzirdis aizmugurē labi pazīstamus soļus, pagriezās un līksmi izstiepa rokas. Pie viņa pienāca Karmena ar izbrīna pilnu, bālu, bet možu un skaidru seju; viņas kustības pauda nemieru un nedrošību.

—   Tā neesat jūs, bet saule, — teica Gnors, saņēmis viņas mazo roku, — tādēļ viss tik gaišs un spodrs. Kādēļ jūs neguļat?

—   Nezinu.

Šī graciozā meitene ar labsirdīgu uzacu grumbiņu un stingru mutes līniju runāja brīvi plūstošā krūšu balsī, kas viņu darīja mazliet vecāku, kā vecmāmiņas aubīte, kas uzlikta desmit gadus vecai meitenei.

—   Bet jūs?

—   Šodien neviens neguļ, — teica Gnors. — Es mīlu jūs. Enioks un es — mēs abi neguļam. Jūs trešā.

—   Bezmiegs. — Viņa stāvēja iesānis pret Gnoru; viņas roka, ko turēja jaunais cilvēks, pakļāvīgi ieslī­dēja viņa piedurknē, atstādama starp kreklu un svār­kiem svētlaimīgu gaistoša glāsta sajūtu. — Jūs aiz­brauksiet, tikai atgriezieties (abi drīz, bet līdz tam bieži rakstiet man. Es taču arī jūs mīlu.

—   Ir trīs pasaules, — sacīja aizkustinātais Gnors, — skaistā pasaule, lieliskā un burvīgā. Skaistā pa­saule ir zeme, lieliskā — māksla. Burvīgā pasaule esat jūs. Es nemaz nevēlos braukt prom, Karmen. Tēvs to vēlas; viņš ir pavisam sasirdzis, lietas ielaistas. Braucu pienākuma dēļ. Man vienalga. Negribu apbēdināt ve­čuku. Taču viņš man jau svešs. Man viss ir svešs, es mīlu tikai jūs vienīgo.

—   Es tāpat, — sacīja meitene. — Ardievu, man vajag atgulties, esmu nogurusi, Gnor, un ja jūs…

Līdz galam nepateikuši, viņa pamāja Gnoram, nebeigdama raudzīties viņā ar tādu skatienu, kāds var būt tikai sievietei pirmās mīlas plaukumā, viņa pagājās līdz durvīm, bet atkal atgriezās, piegāja pie klavierēm, kas mirdzēja loga blāvajā gaismā, un pieskārās taustiņiem. Gabals, ko viņa sāka klusi un ātrā tempā spēlēt, Gnoram bija pazīstams. Galvu nodūris, viņš klausījās oriģinālās, jautrās un pilnska- nīgās melodijas sākumu. Karmena atrāva rokas; ne­pabeigtā takts izskanēja ar jautājošu akordu.

—   Pabeigšu spēlēt citreiz, — vina sacīja.

—   Kad?

—   Kad tu būsi pie manis.

Viņa pasmaidīja un smaidīdama nozuda sāndurvīs.

Gnors papurināja galvu, domās pabeidza melodiju, ko Karmena bija aprāvusi, un aizgāja pie Enioka. Te bija krēslains; zemie logi, aizklāti ar biezu drānu, gandrīz nemaz neielaida gaismu; nelielais riekstkoka biljarda galds izskatījās sadrūvējies kā skolas tāfele tukšā klasē. Enioks piespieda pogu; elektriskās tul­pes pie griestiem nedzīvi uzblāzmoja; to gurdais spul­gojums, sajaucoties ar dienasgaismu, vāji kliedēja istabas krēslainību. Enioks apskatīja keju, rūpīgi to ieberzēja ar krītu, pasita padusē un tad sabāza rokas kabatās.

—   Sāciet jūs, — teica Gnors.

—   Uz ko spēlēsim? — Enioks lēni vaicāja, roku no kabatas izvilkdams un bumbiņu pirkstos grozīdams. — Es atkārtoju savu priekšlikumu. Ja jūs zaudēsiet, es vedīšu jūs ar savu jahtu.

—   Lai iet, — sacīja Gnors. Viņu pārņēma laimīga cilvēka ironiska bezrūpība. — Lai iet, ja jahta, tad jahta. Tā katrā ziņā ir glaimojoša paspēle! Bet ko jūs liekat pretī?

—   Visu, ko vēlaties, — Enioks pārdomāja, keju saliekdams, tā pārlūza un nokrita uz parketa. — Kāda neuzmanība, — teica Enioks, atlūzas pasperdams ar kāju. — Tad tā: ja vinnēsiet jūs, es paļaušos lik­tenim un netraucēšu jums dzīvot.

Šos vārdus viņš bērtin nobēra mazliet citādā balsī un tūlīt pat sāka smieties, raudzīdamies pārsteigtajā Gnorā nekustīgām, labsirdīgām acīm.