STĀSTI

—   Uzminējāt, — Enioks sakārtoja cepuri, viņa mo­žums noplaka, balss kļuva dzedra un klusa. — Viņš šeit sāka dzīvot nesen, šodien es viņu apmeklēšu pēdējo reizi. Kad aizies mūsu giga, viņš cilvēka seju vairs neredzēs. Savu vēlēšanos braukt ar jums kopā varu izskaidrot ar to, ka svešas acis spējīgas no nieka radīt veselu stāstu. Jums tas grūti saprotams, bet viņš pats droši vien pastāstīs jums par sevi. Sis notikums mūsu laikos skan kā aizmirsta leģenda, kaut gan tas ir tikpat dzīvs un patiess kā izsalkušā kaukšana vai puns pierē. Tas ir skarbs un interesants.

—   Viņš laikam ir vecs, — teica Gnors, — un nemīl dzīvi un cilvēkus?

—   Jūs maldāties, — Enioks pakratīja galvu. — Nē, viņš ir vēl pavisam jauns dzīvnieks. Vidēja auguma, ļoti līdzīgs jums.

—  Man viņa, nabadziņa, ļoti žēl, — teica Gnors.

—  Jūs droši vien esat vienīgais, kas viņam nederdzas.

—   Es pats viņu esmu uzbūris. Tas ir mans lolo­jums,— Enioks sāka berzēt rokas, tās pret seju turē­dams; pūta uz pirkstiem, kaut gan temperatūra kajītē tuvinājās vārīšanās punktam. — Es, redziet, viņam iznāku garīgais tēvs. Viss noskaidrosies. — Viņš pie­cēlās, piegāja pie trapa, atgriezās un, laipni smaidī­dams, saņēma Gnoru aiz pogas. — «Orfejs» būs ceļa galā pēc piecām, lielākais, sešām dienām. Vai ar ceļo­jumu esat apmierināts?

—   Jā. — Gnors nopietni paskatījās .uz Enioku.

—  Man apnikušas internacionālās peldošās kuģu pa­sažieru drūzmas. Man mūžam paliks atmiņā darvo­tais klājs, zvaigžņotās okeāna naktis ar baltajām sāļo vēju piepūstajām burām un jūsu viesmīlība.

—   Esmu atturīgs cilvēks, — teica Enioks, galvu purinādams, it kā Gnora atbilde viņam nebūtu gluži pa prātam, — atturīgs un noslēgts. Atturīgs, noslēgts un vienmēr ar kādām aizdomām. Vai tikai viss jums ir kārtībā?

—   Pilnīgā.

—   Komandas izturēšanās?

—   Lieliska.

—   Galds? Apgaismojums? Tualete?

—        Tas nu ir pārāk bargi, Eniok,— Gnors smie­damies iebilda, — pārāk bargi piespiest cilvēku izteikt pateicību ar nožēlojamiem cilvēku valodas vārdiem. Beidziet mani mocīt. Viesis ar visaugstākām prasībām šeit var justies labi, ne nu vēl es.

—   Atvainojiet, — Enioks neatlaidīgi turpināja,

—  es jau jums teicu, ka man arvien kādas aizdomas. Vai attiecībā pret jums esmu bijis džentlmenis?

Gnors gribēja atbildēt ar joku, bet Enioka saknieb­tās lūpas pēkšņi aptumšoja jaunekļa mierīgo noska­ņojumu; viņš klusēdams paraustīja plecus.

—       Jūsu vārdi mani pārsteidz, — viņš teica maz­liet atturīgi, — un es atceros, ka … jā … patiešām, bija gadījumi, kad es jūs īsti labi nesapratu.

Enioks lika kāju uz trapa.

—   Nē, tās ir vienkārši aizdomas, — viņš teica.

—  Tikai aizdomas, bet es tās izsaku ar humoru.

Viņš nozuda gaišajā lūkas aplī, bet Gnors, auto­mātiski šķirstīdams grāmatas lapas, domās turpināja sarunu ar šo familiāri enerģisko, pieredzējušo cilvēku, kurš liek par sevi tik sasprindzināti domāt. Viņu attie­cības vienmēr bijušas pieklājības, uzmanības un laip­nības paraugs. It kā viņiem priekšā stāvētu kādas nezināmas sacensības, viņi, pagaidām vēl neapzināti, krustoja domu un izteicienu šķēpus, asināja vārdus — gara ieročus, laižot darbā skatienus un žestus, smai­dus un jokus, strīdus un klusēšanu. Viņu izteicieni bija izmeklēti, bet balss noskaņa vienmēr atbilstoša teiktā jēgai. Viņu sirdīs vienam pret otru nebija ne­vērīgās vienkāršības — savstarpēju simpātiju līdzgaitnieces. Enioks redzēja Gnoram cauri, Gnors īsto Enioku neredzēja; šā cilvēka pārmēru lunkanais, ap­sviedīgais dzīvais veidols sajauca toņus.

Negants enkura ķēžu blarkšķis pārtrauca Gnora domas tieši tai brīdī, kad viņš teica Eniokam: «Jūsu nemiers ir lieks un izklausās kā joks.» Saules gaisma, kas vienoja atvērto lūku ar ēnaino kajīti, notrīsuļoja un paslēpās uz klāja. «Orfejs» pagriezās.

Gnors uzkāpa augšā.

Dienas vidus ar tropu ugunīgo plaušu vareno spēku svelmēt svelmēja; jahtu apņēma okeāna brīnišķīgā vienkāršība, tā zilais mirdzums; kailās nosvilinātās matrožu muguras locījās virs nolaistām burām, kas atgādināja izsvaidītu milža veļu; pa labi, aiz baltās ūdens svītras rēgojās krasta klints iedobums. Divi cilvēki rosījās ap koka kasti. Viens padeva mantas, otrs lika tās kastē, reizēm izsliedamies un ar nagu pa­pīra lapiņā ieskrāpēdams. Gnors apstājās pie laivu celtņa, matroži turpināja darbu.

—       Karabīne pārvalkā? — vaicāja tas ar papīru rokā un pasvītroja rindu.

—   Ir, — atbildēja otrs.

—   Sega?

—   Ir.

—   Patronas?

—   Ir.

—   Konservi?

—   Ir.

—   Veļa?

—   Ir.

—   Sveces?

—   Ir.

—   Sērkociņi?

—   Ir.

—   Šķiltavas, divi krami?

—   Ir.

—   Tabaka?

—   Ir.

Matrozis, kas sēdēja uz kastes, sāka to aiznaglot. Gnors pagriezās pret salu, kur dzīvoja dīvainais, pa­sakainais Enioka cilvēks. Kaste ar mantām droši vien tika gatavota viņam. Viņš izvairās no cilvēkiem, bet acīmredzot viņu atceras, apgādā ar visu nepiecie­šamo, — Enioka roku darbs.

—   Fakti runā paši par sevi, — Gnors nodomāja. — Viņš ir sirsnīgāks, nekā es domāju.