STĀSTI

Gnoram aizmugurē atskanēja soļi. Viņš pagrie­zās: priekšā stāvēja Enioks, apģērbies pastaigai, ga­ros zābakos un jakā; acis viņam spīdēja.

—   Bisi neņemiet, es jau paņēmu, — viņš teica.

—   Kad es pirmo reizi mūžā apmeklēju observato­riju, — teica Gnors, — doma, ka melnā bezdibeņa akā es ieraudzīšu gaišas pasauļu salas, ka teleskops mani var atdot baisajai bezgalīgā izplatījuma varai, mani šausmīgi satrauca. Bija tāda sajūta, it kā vajadzētu likt uz spēles dzīvību. Līdzīga sajūta man ir pašreiz. Es gan vēlos redzēt jūsu cilvēku, bet baidos. Viņam jābūt citādam nekā mēs. Varenam. Ar spējām atstāt dziļu iespaidu.

—   Nelaimīgais jau atjūcis atstāt iespaidu, — Eni­oks vieglprātīgi pateica. — Viņš ir dumpīgs mironis. Bet "man jūs jāatstāj. Atnākšu pēc piecām minūtēm.

Viņš iegāja savā kajītē, aizslēdza no iekšpuses durvis, apsēdās krēslā, aizvēra acis un sastinga. Pie durvīm pieklauvēja. Enioks piecēlās kājās.

—   Es tūlīt eju, — viņš teica, — es eju. — Sievietes portrets, kas bija piekārts virs gultas, šķita, kavēja viņu šaubās. Viņš paskatījās tajā, izaicinoši uzsita

knipi un iesmējās. — Es tomēr eju, Karmen, — sacīja Enioks.

Viņš atvēra durvis un izgāja. Tumšmates portrets viņa neatlaidīgajam, neatvairāmajam skatienam at­bildēja ar nemākslotu, vieglu smaidu.

III

Valgas meža smaržas pilnais krasta vējš līda ausīs un plaušās. Šķita, it kā pie kājām kristu neredzami zāļu un ziedošu zaru klēpji, skarot seju. Gnors sēdēja uz kastes, kas bija izcelta no laivas, Enioks stāvēja ūdens malā.

—        Es biju domājis, — teica Gnors, — ka Ašas savrupnieks rīkos mums nelielu sagaidīšanu. Varbūt viņš jau sen miris?

—        Nu, nē, — Enioks paraudzījās mazliet nievājoši uz Gnoru, noliecās un paņēma mazu akmentiņu.

— Paskatieties, cik daudz rikošetu man iznāks. — Viņš atvēzējās, un akmentiņš sāka lēkāt pa ūdens virsu.

—   Ko? Pieci? Nē, man šķiet, ne mazāk par desmit. Gnor, es gribu būt mazs. Reizēm man uznāk tāda dī­vaina vēlēšanās. Es tai neļaujos.

—   Nezinu. Es jūs nepazīstu. Varbūt tas ir labi.

—       Varbūt, bet ne jau pilnīgi. — Enioks piegāja pie laivas, izņēma no pārvalka bisi un lēnām to pielādēja.

—  Tagad es divas reizes izšaušu. Tas ir signāls. Viņš mūs izdzirdēs un atnāks šurp.

Pacēlis bisi vertikāli uz augšu, Enioks izšāva abus stobrus. Divreiz atskanēja dobji blīkšķi, un mežā notrīsēja trauksmaina atbalss. Gnors domīgi" pašū­poja galvu.

—   Sis salūts vientulībai, Eniok, — viņš teica,

—   nez 'kādēļ mani dara nemierīgu. Gribu ar Ašas iedzīvotāju daudz ko pārrunāt. Es nezinu, kas viņš tāds ir. Jūs par viņu stāstījāt ļoti skopi, atturīgi, bet viņa liktenis, es nezinu, kādēļ, mani skumdina un satrauc. Ar nepacietību gaidu viņa parādīšanos. Kad viņš atnāks … es …

Asa grumba, sasprindzinātas uzmanības zīme, ievilkās Enioka pierē. Gnors turpināja:

—   Es viņu pierunāšu, lai brauc mums līdzi.

Enioks pārmēru stipri iesmējās.

—       Nieki, — viņš, ūsas kodīdams, sacīja, — viņš ne­brauks.

—   Es viņu iztaujāšu.

—  Viņš klusēs.

—       Iztaujāšu par pagātni. Pagātnē mīt ceļrāde zvaigzne.

—       Pagātne viņu nobeigusi. Bet zvaigzne — nodzi­susi.

—       Lai iemīl nākotni, nezināmo, kas liek mums dzīvot.

—       Jūsu centieni, — teica Enioks, vienu kāju pie­sizdams, — jūsu centieni sadrups kā krīts pret trula skolēna pieri. Patiešām, — viņš ar iedvesmu iesaucās,

—  vai gan ir vērts domāt par savādnieku? Viņa dzīve citu cilvēku vidū būtu banāla un nepanesami garlai­cīga, šeit vismaz viņam ir, lai nu gan pavišam blāvs, tomēr oreols. Izbeigsim šo sarunu.

—       Labi, — Gnors stūrgalvīgi iebilda, — es viņam pastāstīšu, cik brīnišķīga ir dzīve, un, ja viņa roka nekad nav sniegusies pēc draudzīga spiediena vai mīlestības glāsta, lai viņš pagriež man muguru.

—   To viņš nekādā ziņā nedarīs.

—   Viņa nav, — Gnors skumīgi teica. — Viņš ir miris vai arī medī citā salas nostūrī.

Enioks, šķita, nedzirdēja Gnora vārdus. Viņš, lēnām pacēlis rokas, pārlaida tās pār savu bālo seju un ar sasprindzinātām pārdomām raudzījās kaut kur vienā punktā. Viņā norisinājās cīņa. Tā bija īsa novēlojusies cīņa, nožēlojama sadursme. Tā atbruņoja un uzbudi­nāja viņu. Pēc maza brīža viņš teica nelokāmi un gandrīz vai atklāti:

—   Es esmu bagāts, tomēr atdotu visu, pat savu dzīvību, lai tikai atrastos šā cilvēka vietā.

—   Tumši vārdi, — Gnors pasmaidīja, — tumši, kā zem segas pateikti. Bet interesanti.