STĀSTI

Revolvera gailis noklakšķēja virs ūdens trešo reizi. Gnoru pārņēma nepārvarama apātija; kā paralizēts viņš nolaida roku, vēl arvien skatīdamies. Laiva slī­dēja aiz klints, kādu brīdi tā līdz pusei vēl bija re­dzama, tad nozuda pavisam.

Gnors izkāpa krastā.

—   Karmen, — sacīja Gnors, — vai ari viņš tevi mīl? Es nezaudēšu prātu, man ir sieviete ar zelta ādu … Viņas vārds ir Karmena. Jūs, Eniok, esat kļū­dījies!

Kādu brīdi viņš klusēja, koncentrēdams domas uz to, kas viņu sagaida, un atkal turpināja runāt pats ar sevi, iebilzdams cietajai sirds balsij, kas mudināja uz izmisumu.

—  Mani paņems no šejienes. Agri vai vēlu pienāks kuģis. Tas būs tuvākajās dienās. Pēc mēneša. Pēc di­viem mēnešiem. — Viņš kaulējās ar likteni. — Es pats iztaisīšu laivu. Es šeit nenomiršu. Karmen, vai tu mani redzi? Es sniedzu tev rokas, pieskaries tām ar savējām, man bail.

Sāpes nomainīja sašutums. Zobus sakodis, viņš do­māja par Enioku. Viņu plosīja dusmu lēkme.

—   Nekaunīgais lapsa, rāpulis, — sacīja Gnors, — gan vēl pienāks laiks, kad skatīsimies viens otram acīs.

Viss, kas notika pēc tam, viņam šķita briesmīgs sapnis, murgi, nejēdzība. Zem kājām šņirkstēja smil­tis, īstas smiltis.

—   Kaut kurš buru kuģis var šeit iegriezties. Tas būs tuvākajās dienās. Pēc daudziem gadiem. Nekad.

Šis vārds viņu satrieca ar savas nozīmes nāvējošu precizitāti. Gnors nokrita uz mutes smiltīs un izplūda karstās niknuma asarās, smagās vīra asarās. Pai­sums pieņēmās; skaļi atbalsojās viļņa laiskie dunieni: «Ašas vientuļnieks.»

—   Aša, — švirkstēdamas atkārtoja smiltis.

Cilvēks nekustējās. Saule, slīdēdama uz vakarpusi,

skāra klinti, apšļāca tās tumšo šķautni ar šķidru uguni un meta Ašas piekrastē ēnas — zemes vakara skum­jas. Gnors piecēlās.

—   Eniok, — viņš teica savā parastajā neskaļajā krūšu balsī, — es pakļaušos laikam un nepieciešamī­bai. Mana dzīve vēl nav līdz galam izspēlēta. Tā ir veca, laba spēle, to nevar pamest pusratā, un dienas nav kārtis. Pie viņu, šeit bojā aizgājušo manu neat­sveramo dienu līķiem zvēru savilkt jums atrisušos ga­lus tik cieši, lai roka no piepūles smeldz, un šinī mez­glā nogārgs jūsu kakls. Ceļas vējš. Tas aiznesīs manu zvērestu jums un Karmenai!

IV

Spēcīga vētra, kas sacēlās Arhipelāga centrā, deva pamatīgu triecienu trīsmastu brigai, kuras vārds ne­maz nebija piemērots kuģa skarbajai profesijai — «Jūras sienāzītis». Šī briga, ar aprautām takelāžas tauvām, savainotām burām, stengām un ūdenslīniju, bija aizsviesta tālu prom no parastā tirdzniecības ceļa. Rītausmā parādījās zeme. Vienīgais palikušais enkurs dārdēdams nolaidās gultnē. Diena aizritēja pa­rastajos pēcavārijas darbos, un tikai vakarā visi, sā­kot ar kapteini un beidzot ar pavāru, varēja kaut cik apvērtēt savu stāvokli. Šis lakoniskais vērtējums visā pilnībā tika izteikts ar trīs vārdiem: «Velns zina kas!»

—   Roz, — sacīja kapteinis, pārdzīvodams patiesas ciešanas, — šis ir kuģa žurnāls, un tajā nav vietas vi­sādiem mākslas darbiem. Kādēļ jūs, tukšā blašķe, uz­zīmējāt šo strazdu būri?

—   Strazdu būris! — Rozs samulsa par tādu piezīmi, taču aizvainotā patmīlība tūlīt pat deva samulsumam labu pretspērienu. — Kur jūs esat redzējis tādus strazdu būrus? Tā ir jaunkundze. Es viņu izsvīt­rošu.

Kapteinis Mards pilnīgi aizmiedza kreiso aci, un tūlīt labā kļuva neizturami nicinoša. Rozs uzsita ar dūri uz galda, bet tomēr samierinājās.

—   Es viņu izsvītroju, noklāju ar tintes traipu; pa­ostiet, ja nevarat saredzēt. Žurnāls izmircis.

—   Tas tiesa, — sacīja Mards, taustīdams valgās caurauklotās lapas. — Viļņi šļāca kajītē. Es arī esmu izmircis. Mēs abi ar vadni esam vienādi izmirkuši. Bet jūs, Aligu?

Trešais no šīs grupas, kurš aiz pārguruma gandrīz vai krita turpat uz galda, pie kura sēdēja, sacīja:

—   Man nāk miegs.

Kajītē bija piekārts lukturis, kas apspīdēja trīs gal­vas ar senatnīgu portretu ēnām un gaismu. Telpas kakti, kas bija aizkrauti ar saliekamajiem krēsliem, apģērba gabaliem un instrumentiem, izskatījās pēc vecu lietu tirgotāja pagraba. Briga šūpojās. Okeāna uzbudinājums uzreiz vis neaprimst: palaidis vaļā upuri, viņš sprauslā un viebjas. Mards ar elkoņiem atspiedās pret galdu, pie tīras žurnāla lappuses no­lieca savu zirga seju, kurā mirdzēja gudras sadrūvē- jušās acis. Viņam gandrīz nemaz nebija ūsu, bet zods atgādināja akmens bluķi miniatūrā. Marda labā roka bija uztūkuši no trieciena un ar dvieli pakārta kaklā.

Rozs sāka ar spalvu švīkāt gaisā līkločus un ara- beskas; viņš gaidīja.

—       Tad rakstiet, — teica Mards, — rakstiet: iz­sviesti pie velna, nav zināms, kādēļ. Rakstiet tā … — viņš sāka smagi elpot; katra domu piepūle sagādāja viņam šausmīgas ciešanas. — Pagaidiet. Es nevaru atjēgties, Aligu, tā vien liekas, ka mani vēl arvien svaida pret klāju, bet virs manis Rozs veltīgi lūko no­turēt stūri. Neciešu šo pretīgo ūdeni.

—       Bija vētra, — sacīja Aligu pamodies un atkal iekrita miegā. — Bija vētra …

—   Spirgts vējš, — Rozs sistemātiski izlaboja.

—  Spirgts … Tīrais sīkums.

—   Viesuļvētra.

—   yienkārši atmosfēras nerātnības.

—   Ūdens un gaisa trīce.