STĀSTI

—   Niecīga brīze.

—       Brīze? — Aligu uzskatīja mirkli par ievērības cienīgu, lai pamostos, un, atkal aizmigdams, sacīja:

—  Ja tā bija, kā jūs sakāt, niecīga brīze, tad es vairs neesmu Aligu.

Mards pamēģināja ar sasisto labo roku žestikulēt, taču aiz sāpēm pietvīka un noskaitās:

—        Okeāns klepoja, — viņš teica, — un izspļāva mūs … Kur? Kur mēs atrodamies? Un kas mēs tagad esam?

—       Saule norietējusi, — paziņoja bocmanis, ienāk­dams kajītē. — Rīt no rīta visu noskaidrosim. Sacē­lusies bieza migla, vējš pierimis.

Rozs nolika spalvu.

—       Ja jāraksta, tad jāraksta, — viņš teica, — citādi žurnālu taisu ciet.

Aligu pamodās trīsdesmit otro reizi.

—       Jūs, — viņš sāka žāvāties un staipīties ar to sald- kairo grāciju, no kuras krēsls brikšķ un brakšķ, — esat aizmirsuši par bezbiksi kurinātāju Tērauda Reidā. Kas nu tur būtu bijis ko nepārvest nabadziņu? Ir liekas gultas un sausiņi. Jūs viņam atteicāt, Mard, viņš jūs skaļā balsī patrieca pie velna — nu un pie velna jūs nokļuvāt. Nav ko sūroties.

Mardam asinis iesitās galvā.

—        Lai pasažierus vadā tievstilbaiņi franti ar ba­tista nēzdodziņiem. Kamēr es būšu uz «Jūras sien- āzīša» par kapteini, man šā liekā balasta nebūs. Es esmu kravas burenieks.

—   Būs, — teica Aligu.

—   Nekaitiniet mani.

—   Saderēsim joka pēc.

—   Uz kādu laiku?

—   Uz vienu gadu.

—   Labi. Cik jūs liekat?

—   Divdesmit.

—   Maz. Piecdesmit esat ar mieru?

—       Vienalga, — teica Aligu, — naudiņa tikpat mana, jums viegla peļņa rokā nedodas. Varu gulēt tālāk.

—        Grib, lai es iekritu ar pasažieri, — noteica Mards. — Muļķības!

No klāja atskanēja kāju rīboņa, skaļi smiekli; oke­āns piebalsoja tiem ar vienmuļu dunoņu. Kliedzieni pastiprinājās, atsevišķi vārdi bija dzirdami kajītē, bet nevarēja saprast, kas noticis. Mards jautājoši palū­kojās bocmanī.

—       Ko viņi tur ālējas^ — jautāja kapteinis. — Kas tur ir par jautrību?

—   Es paskatīšos.

Bocmanis izgāja. Rozs ieklausījās un sacīja:

—   No krasta atgriezušies matroži.

Mards piegāja pie durvīm, nepacietīgi tās atgrūda un tikko satvēra cepuri, ko vējš pasvieda gaisā. Tum­šais kuģa siluets dūca no saviļņotām, satrauktām bal­sīm; matrožu pūļa vidū uz kvarterklāja spīdēja gaisma; gaismā melnēja galvu un plecu apveidi. Mards pašķīra cilvēkus.

—   Kādā sakarībā balle? — vaicāja Mards.

Lukturis atradās pie viņa kājām, gaisma krita uz

klāja. Visi klusēja.

Tad, paskatījies tieši uz priekšu, kapteinis ierau­dzīja sveša cilvēka seju, melnīgsnēju trīcošu seju, ar nekustīgām mirdzošām acim. Cepures viņam nebija. Tumšie mati krita pāri pleciem. Viņš bija ģērbies sa­ņurcītā pilsētnieciska piegriezuma uzvalkā un garos zābakos. Svešinieka skatiens ātri šaudījās no vienas sejas uz otru; tas bija tik ciešs kā spēcīga tvarstoša roka.

Pārsteigtais Mards paberzēja kreiso vaigu un skaļi nopūtās: satraukums viņu saviļņoja.

—       Kas jūs tāds esat? — vaicāja Mards. — No ku­rienes?

—       Es esmu Gnors, — teica svešinieks. — Mani at­veda matroži. Es šeit dzīvoju.

—        Kā? — Mards pārvaicāja, aizmirsis slimo roku. Viņš tikko savaldījās, lai nesāktu kliegt uz šo pilnīgi neizprotamo sapulci. Svešinieka sejā raugoties, kap­teinim bija jāviebjas. Viņš nekā nesaprata.

—   Ko jūs runājat?

—   Es esmu Gnors, — teica svešinieks. — Mani at­veda jūsu laiva … Es esmu Gnors …

Mards paskatījās uz matrožiem. Piespiests, sa­sprindzināts smaids cilvēku sejās liecināja par neap­slāpējamu ziņkāri. Bocmanis stāvēja Mardam pa kreisi. Viņš bija nopietns. Mards pie tādas klusēšanas nebija pieradis un necieta neskaidrības, taču neaiz­svilās kā parasts: klusā tumsa, kas bija pilna skumju un lielu zvaigžņu, aizkavēja viņa aizsvilšanos, aizka­vēja ar savādu varu, neapstrīdamu kā skarbu pavēli.

—   Es pārsprāgšu aiz dusmām, — teica Mards, — ja tūlīt neuzzināšu, ko tas nozīmē. Runājiet!

Pūlis sakustējās, kāds pavecāks matrozis panācās uz priekšu.

—   Viņš šāva divas reizes uz mani un vienu reizi uz Kentu, — teica matrozis. — Mēs viņu neaiztikām. Viņš nāca pretī. Četri mūsējie stiepa malku. Vēl bija gaišs, kad viņu satikām. Kents, viņu ieraudzījis, sā­kumā izbijās, tad pasauca mani. Gājām abi. Viņš iz­līda no klints spraugas iepretim ūdenim. Apģērbs vi­ņam bija pavisam citāds nekā tagad. Tādus kankarus es vēl nebiju redzējis. Vilna uz viņa spurojās kā zāle uz sapuvuša jumta.

— Šī ir neliela saliņa, — teica Gnors. — Es sen te dzīvoju. Astoņus gadus. Man grūti runāt. Es ļoti daudz un ilgi klusēju. Esmu atjūcis.

Viņš rūpīgi atdalīja vārdus citu no cita, reti kad pareizi tos izrunādams, brīžam klusēdams, bet viņa lūpas šajos starpbrīžos nepārstāja kustēties.

Matrozis bailīgi paskatījās uz Gnoru un pagriezās pret Mardu.

—   Viņš izšāva ar revolveri, pēc tam aizsedza acis ar rokām, iekliedzās un izšāva atkal. Man kaut kas iebelza pa galvu, es novēlos zemē, domādams, ka viņš