STĀSTI

—       Ar pasažieri? — Mards pavirzījās tuvāk luktu­rim, un Aligu ieraudzīja ļaunu triumfu viņa sejā.

—  Visvaldzinošākais un visdārgākais Aligu, jūs mal­dāties. Es viņu salīgu uz diviem mēnešiem par manu kāzu svečturu glabātāju, bet algu samaksāju uz priekšu, par ko saņēmu parakstu. Neaizmirstiet to, nešpetnais Aligu, un palieciet sveiks.

—       Nu tad visu labu, — teica apstulbušais stūrma­nis pēc ilgas nepatīkamas klusēšanas. — Labi, atskai­tiet no manas algas.

V

Uz palodzes sēdēja cilvēks. Viņš raudzījās no trešā stāva lejup uz vakarīgo ielas drūzmu. Ekipāžu rīboņa tricināja gan māju, gan bruģi, gan cilvēku.

Cilvēks sēdēja ilgi, — kamēr jumtu melnie stūri sa­plūda ar nakts tumsu. Ielas ugunis lejā svaidīja dzī­vas ēnas; cilvēku ēnas steidzās cita citu panākt, zirga ēna ņirbināja kājas. Mazie ekipāžu lukturu plankumi joņoja pa bruģi. Melnā šķērsielas ala, pilna fantas­tisku, no logu ugunīm dzeltenu s.iluetu, ielas švīksto­ņas un trokšņa, atgādināja atkritumu bedri, kurā dzīvo žurkas un kuru apspīd lupatlaša sarūsējušais lukturis.

Cilvēks nolēca no palodzes, bet drīz vien atrada jaunu nodarbību. Viņš sāka ieslēgt un izslēgt elek­trību, cenzdamies skatienu notēmēt iepriekš nolūkotā punktā uz tapetēm; istaba iznira un nozuda, paklau­sīdama slēdža klikšķim. Cilvēku nomāca garlaicība.

Nevar ne iedomāties, ko viņš darītu vēlāk, ja visu vakaru paliktu viens. Pēdējā laikā viņš bija priecīgs, ja varēja palikt mājās, vadīt dienas bez jebkāda mērķa, bez rūpēm un izpriecām, bez interesantām do­mām un darba, raudzīties pa logu, pārcilāt vecas vēs­tules un ar tām norobežot sevi no tagadnes; nekas viņu nesaistīja, nekā viņam negribējās; viņam bija laba apetīte, ciešs miegs; viņa garīgais stāvoklis zi­nāmā mērā bija tāds kā cilvēkam, kurš žāvājas, pār­guris, no ķīniešu mīklu minēšanas un beidzot pametis šo nodarbību.

Tā nogurdina dzīve, un daudziem tā izpaužas no­gurums; dvēsele un miesa apmierinās ar niekiem, at­bildot visam ar blāvas vienaldzības grimasi. Enioks pārdomāja šo jautājumu un nāca pie secinājuma, ka viņš kļūst vecs. Taču arī tas viņam bija vienaldzīgi.

Pie durvīm klauvēja: vispirms klusi, tad stiprāk.

— Lūdzu, — teica Enioks.

Cilvēks, kas pārkāpa slieksni, durvis aiz sevis aiz­vērdams un galvu viegli noliekdams, palika stāvam

Enioka priekšā sasprindzinātu gaidu pozā. Enioks cieši paskatījās cilvēkā un atkapās kaktā; šo musku­ļaino seju ar mazo zodu un mazo muti aizmirst nebija viņa spēkos.

Ienācējs, stāvēdams pie durvīm, piepildīja ar sevi visu pasauli, un Enioks, grīļodamies no satrauktas džinkstoņas galvā, skaidri ieraudzīja šo seju tādu pašu, kāda tā bija sensenā pagātnē. Pirmajā mirklī sirds neizturēja, tā apstājās; stingdams un muls- dams, ne vārda nebilzdams, Enioks berzēja rokas.

Gnors skaļi uzelpoja.

—   Tas esat jūs, — viņš dobji sacīja. — Jūs, Eniok. Redziet nu, ka atkal tiekamies. Man prieks par to.

Divi cilvēki, viens pretim otram stāvēdami, skumīgi bālēja un sakniebtām lūpām smaidīja.

— Izkūlies! — kliedza Enioks.

Tas bija ievainotā sāpju kliedziens. Viņš no visa spēka trieca duri galdā, sasizdams roku; saņēmis vi­sus gribas spēkus, viņš, cik nu varēja, apvaldīja pa­sprukušos nervus un izslējās. Dusmas viņā vārīties vārījās.

—   Tas esat jūs! — tīksminādamies atkārtoja Gnors. — Jūs. Visā savā godībā, no galvas līdz papēžiem. Klusējiet. Astoņus gadus esmu gaidījis tikšanos. — Viņa nervozo, saniknoto seju raustīja krampji. — Vai jūs mani gaidījāt?

—   Nē. — Enioks piegāja Gnoram klāt. — Vai zi­nāt, tā ir katastrofa. — Iegrožojis bailes, viņš pēkšņi pārvērtās un kļuva tāds pats kā vienmēr. — Es me­loju. Es ļoti priecājos, jūs redzot, Gnor.

Gnors iesmējās.

—   Eniok, diez vai jūs par mani priecājaties. Daudz, pārāk daudz jūtu un domu saceļas dvēselē … Ja es varētu to visu uzreiz uzgāzt uz jūsu galvas! Diezgan kliegts. Esmu apklusis.

Viņš bridi klusēja; baismīgs miers, kas bija līdzīgs strādājoša tvaika katla ārējam nekustīgumam, deva viņam spēku runāt tālāk.

—   Eniok, — teica Gnors, — turpināsim mūsu spēli.

—   Es dzīvoju viesnīcā. — Enioks paraustīja plecus, it kā nožēlodams. — Nav ērti traucēt kaimiņus. Šā­vieni nav visai populāra mūzika. Tomēr mēs, protams, kaut ko izdomāsim.

Gnors neatbildēja; galvu nodūris, viņš domāja par to, ka var no šejienes dzīvs neiziet. «Toties man būs līdz galam taisnība, un Karmena par to uzzinās. Svina graudiņš dos jēgu visiem maniem astoņiem ga­diem kā pielikts punkts.»

Enioks ilgi viņā lūkojās. Ziņkārība ir neiznīcināma.

—   Kā jūs?… — Enioks gribēja pajautāt.

Gnors viņu pārtrauca:

—  Vai nav vienalga? Esmu šeit. Bet jūs — kā jūs aizbāzāt mutes?

—   Nauda, — Enioks strupi pateica.

—   Jūs manās acīs esat briesmīgs, — ierunājās Gnors. — Es varbūt pašreiz izskatos mierīgs, bet man jūsu tuvumā nav iespējams elpot; gaiss, ko jūs elpo­jat, man pretīgs. Jūs man esat kas vairāk nekā ienaid­nieks — jūs esat manas šausmas. Varat raudzīties manī, cik vien jums tīk. Es neesmu no tiem, kuri piedod.