STĀSTI

—   Kādēļ piedot? — teica Enioks. — Esmu vien­mēr gatavs samaksāt. Vārdi tagad ir bezspēcīgi. Mūs sagrābusi viesuļvētra. Kuram nesašķaidīs pieri, tam būs taisnība.

Mazliet drebošiem pirkstiem viņš aizpīpēja cigāru un spēcīgi ievilka, kāri dūmus rīdams.

—   Metīsim kauliņus.

Enioks pamāja ar galvu, piezvanīja un teica sulai­nim:

—  Vīnu, cigārus un kārtis.

Gnors apsēdās pie galda; smags stingums piesais­tīja viņu pie krēsla; viņš sēdēja ilgi, galvu nokāris, rokas starp ceļgaliem sažņaudzis, pūlēdamies iztēlot, kā viss notiks; pie viņa elkoņa nošķindēja paplāte; Enioks atgāja no loga.

—   Darīsim visu, kā pienākas, — viņš teica, balsi nepaceļot. — Šis vīns ir vecāks par jums, Gnor: jūs nīkāt mežos, skūpstījāt Karmenu, mācījāties un pie­dzimāt, bet tas jau gulēja pagrabā. — Viņš ielēja sev un Gnoram, pūlēdamies neizšļakstināt. — Mēs, Gnor, mīlam vienu sievieti. Viņa izvēlējusies jūs, bet manas kaislības šī iemesla dēļ izauga drausmīgos apmēros. Un tas varbūt ir mans attaisnojums. Bet jūs rīkojāties.

—   Eniok, — ierunājās Gnors, — tikai tagad man ienāca prātā, ka citos apstākļos mēs varbūt nebūtu ienaidnieki. Bet tas tāpat starp citu. Man vajadzīga taisnība. Asaras un asinis kāpj galvā, iedomājoties, ko esmu pārcietis. Tomēr pārcietis — paldies dievam, un lieku dzīvību pret dzīvību. Man atkal ir ar ko riskēt,— ne jūsu vainas dēļ. Man ir laba tiesa sirmu matu, bet nav vēl pat trīsdesmit gadu. Esmu jūs meklējis neat­laidīgi un ilgi, strādādams kā zirgs, lai sagādātu naudu, braukājot no pilsētas uz pilsētu. Jūs rādījāties man sapņos. Jūs un Karmena.

Enioks apsēdās viņam pretim; kreisajā rokā turē­dams glāzi, viņš ar labo attaisīja kāršu komplektu.

—   Melnā lai atbild par visu.

—       Labi. — Gnors pastiepa roku. — Ļaujiet man iesākt. Bet pirms tam es iedzeršu.

Paņēmis glāzi, viņš malkodams pavilka kārti. Eni­oks aizkavēja viņa roku, teikdams:

—   Kārtis nav sajauktas.

Viņš sāka tās jaukt, jauca ilgi, pēc tam vēdeklī iz­lika uz galda, ar mugurām augšup.

—   Ja vēlaties pirmais, lūdzu.

Gnors paņēma kārti nedomādams — pirmo, kas gadījās pa rokai.

—   Ņemiet jūs.

Enioks izvilka no vidus, gribēja paskatīties, bet pār­domāja un paraudzījās uz partneri. Viņu skatieni sa­stapās. Kā viens, tā otrs roku turēja uz kārts. Pacelt to nebija tik viegli. Enioka pirksti neklausīja. Viņš piespieda tiem paklausīt un izsvieda sirds dūzi. Sar­kanā acs spīguļoja kā zibens — vienam līksmi, otram drūmi.

—       Kārava sešacis, — teica Gnors, atklādams sa­vējo. — Sāksim no jauna.

—       Tas tikpat kā dubultšāviens. — Enioks pavici­nāja pirkstus virs komplekta un vilcinādamies pa­ņēma malējo.

—       Tā atradās viņējai līdzās, — teica Gnors, — tā būs manējā.

—       Sirdis un kāravi mirguļo jūsu acīs, — teica Eni­oks, — pīķi — manējās. — Viņš nomierinājās, pirmā kārts bija briesmīgāka, bet kaut kur dvēseles dziļu­mos viņš juta, ka viss beigsies viņam par ļaunu — Atklājiet vispirms jūs, man gribas pavilcināt prieku.

Gnors pacēla roku, parādīja sirds kalpu un nometa to uz galda. Kakls viņam konvulsīvi sažņaudzās, tomēr viņš savaldījās, tikai acīs spīdēja jautrība, dī­vaina, šaušalīga.

—  Tā arī ir, — teica Enioks, — mana kārts ir smaga; nojauta, šķiet, nevils. Pīķa divacis.

Viņš to saplēsa sīkos gabaliņos un uzsvieda gaisā; baltas grīstītes virpuļodamas krita lejup un noklāja .galdu nevienādiem raibumiem.

—   Nāve divacim, — sacīja Enioks, — nāve arī man.

Gnors cieši paskatījās viņā, piecēlās un uzlika ce­puri. Viņa sirds nejuta žēluma, taču otra tuvā nāve radīja nelāgu sajūtu. Viņš stiprināja sevi ar atmiņām; bālās izmisuma dienas, kas izcēlās no Ašas kapa, ielenca Gnoru draudīgā lokā; viņam taisnība.

—   Eniok, — Gnors piesardzīgi iesāka, — es esmu laimējis un aizeju. Norēķinieties ar likteni bez manis. Tikai man ir viens lūgums: pasakiet, kādēļ mēs visi trīs bijām pamodušies tai dienā, kad jūs acīmredzot manu likteni jau bijāt izlēmis? Varat arī neatbildēt, es neuzstāju.