STĀSTI

Enioks apstājās un pavīpsnāja; viņam iešāvās prātā pārgalvīga doma. Nolēmis mirt ar troksni, viņš ar acīm sameklēja viscienīgāko večuku, kas bija apkārts ar grabuļiem. Večukam bija barga, lūgsnas saviļņota seja. Enioks iesmējās; smagi sirds pārsitieni uz brīdi apgrūtināja elpošanu; pēc tam, juzdams, ka sairst sai­tes ar dzīvi un baismīga tumsa reibina galvu, viņš metās pūļa vidū.

Procesija apstājās. Enioku no visām pusēm grūs­tīja melnīgsnēji pleci; karsta elpa, sviedru un vaska smārds viņu apdullināja, viņš sagrīļojās, bet nepa­krita, pacēla rokas un, večukam no rokām izrautu elku skurinādams, kliedza cik spēka:

— Dancotāji, kailie pērtiķi! Spļaujiet virsū saviem koka klucīšiem! Jūs esat ļoti jokaini, bet man tas ap­nicis!

Nikns rēciens uzbudināja viņu; jau afekta stāvoklī, vairs neapjauzdams, ko dara, viņš svieda elku pir­majā, niknumā savaikstītajā brūnajā sejā. Māla dievs, saskāries ar bruģi, sašķīda lauskās. Tai pašā brīdī trieciens sejā nogāza Enioku gar zemi; pār viņu no­šalca niknuma brāzma; viņa ķermenis noraustījās un izstiepās. '

Saņemdams fanātiķu pēdējos, nāvīgos triecienus, Enioks, asiņaino galvu ar rokām aptvēris, skaidri iz­dzirda it kā no tālienes plūstošu balsi. Sī balss atkār­toja viņa paša nesen teiktos vārdus:

«Balle beigusies, viesi izklīduši, saimnieks paliek viens. Un tumsa ietin zāli.»

VI

«Pār pagātni, tagadni un nākotni ir vara cilvēkam.»

To pārdomājis, Gnors pievērsās pagātnei. Tur bija jaunība; maigās, dvēseli apskaidrojošās gaišas mīles­tības balsis; arvien pilnīgāk un līksmāk skanošās dzī­ves šausminošais nemiers, kas vilina un sagroza galvu; tumšā bēdu elle — astoņi satricinājuma, ne­prātīgu alku, asaru un lāstu gadi — drausmīgais, bez­jēdzīgais liktenis; laika nedarbi; kalns, kas uzgruvis bērnam virsū; saule, smiltis, mēms klusums. Dienām un naktīm pašam sev raidītās lūgsnas: «Glābies!»

Tagad viņš it kā kalna galā stāvēja, vēl ātri no pār­pūles elpodams, tomēr ķermenis atspirdzis, dvēsele atbrīvota. Pagātne gulēja rietumos, gaišu saucienu un kroplīgu ēnu zemē; viņš ilgi turp lūkojās, un visam bija viens vārds — Karmena.

Un, piedevis pagātnei, to iznīcinādams, viņš atstāja vienu vārdu — Karmena.

Tagadnē Gnors redzēja sevi mēmas mīlestības, ga­diem ilgu ciešanu sadedzinātu, sastingušu vienā vēlmē, kas ir stiprāka par likumu un līksmību. Viņu bija pārņēmušas ilgas, kas diendienā vairoja viņa spēkus, lai tās pārciestu. Tie bija dzīves dienvidi, tās

svelmainā pusdiena, karstās zilgās ēnas, slāpes un vēl neredzama avota čalas. Visam bija tikai viens vārds — Karmena. Tagadnē viņam bija tikai viens — vārds, apjūsmots, dievināts vārds — Karmena, kas piederēja sievietei ar zelta ādu.

Nākotne — sarkanie austrumi, rīta vējš, virs brīnu­mainas miglas dziestoša zvaigzne, līksms rītausmas spirgtums, zemes asaras un smiekli; nākotnei varēja būt tikai viens vienīgs vārds — Karmena.

Gnors piecēlās. Viņu smacēja skanīgs mirkļu sma­gums. Laiku pa laikam apziņas skaidrā uguns viņu nostādīja uz kājām pilnā augumā pie vēl neuzsmaidī­jušās laimes durvīm; viņš atcerējās, ka atrodas šeit, šinī mājā, kur viss ir pazīstams un viss ir baismīgā tuvībā ar viņu, bet pats viņš ir svešs un būs svešs līdz tam laikam, kamēr nebūs iznākusi pa durvīm tā, kurai viņš pieder, ir dārgs, tuvs, pazaudēts, gaidīts, mīļots.

Vai tiešām tā ir? Skaudrais domu vilnis noplaka, to iznīcināja satraukums, un Gnoru mocīja jaunas, šausmīgas domas, kuras dvēsele noliedza, kā ticīgais noliedz zaimus, kas uzmācīgi urbjas smadzenēs. As­toņus gadus viņi bija šķirti; Karmenai bijusi sava, patstāvīga, no viņa neatkarīga dzīve, un viņš meiteni redzēja cita aplaimotu, atceroties viņu, Gnoru, tikai pa retam sapņos vai varbūt pārdomu brīžos, kad skumjo neapmierinātību ar dzīvi pārtrauc acumirklīga izklaidēšanās, viesa smiekli, ikdienas rūpes, mirkļa intereses. Gnoram šī istaba, kurā viņš sēdēja, atgādi­nāja skaistākās dienas mūžā; zemas mēbeles mij­krēšļa toņos, bālas sienas, domīgais rietumu logs, pus- aizlaistā portjera, zem kuras no blakus zāles plūda gaisma — viss dzīvoja, tāpat kā viņš, aiz sāpēm ne­kustīgu dzīvi, gaidu stingumā. Gnors lūdzās tikai vienu — brīnumu, mīlestības brīnumu, tikšanās brīnumu, kas nomāktu bēdas, liesmainu triecienu — to, ko bezspēcīgi noklusē vārdi, jo pasaulē nav lielākas, vārdos neizsakāmas līksmes par satrauktu sievietes " seju. Viņš gaidīja to rātni kā bērns; alkatīgi, kā no­ilgojies mīļākais; draudīgi klusēdams, kā tiesības at­jaunojot. Vienā mirklī viņš pārdzīvoja gadus; viņu apņēma nepacietīgas mīlestības pilna pasaule; cerību sāpēs mulstošs un smaidošs, Gnors stāvēja un gaidīja, un gaidas viņu stindzināja.