STĀSTI

Roka, kas pacēla portjeru, paveica to, kas bija pāri Gnora spēkiem. Viņš metās uz priekšu un apstājās, atkāpās atpakaļ un zaudēja valodu. Viss turpmākais uz laiku laikiem pakļāva sev viņa atmiņu. Tā pati, tā, kura pirms daudziem gadiem spēlēja viņam senatnī­gas dziesmiņas pirmo pusi, ienāca istabā. Gnors re­dzēja tikai viņas seju, kas pievilka ar neizmērojamu spēku. Viņš saņēma viņu aiz pleciem, nekā vairs ne­apjēgdams un neatcerēdamies, ko pats tikko teicis; paša balss viņam šķita mežonīga un neizteiksmīga, un, iekliegdamies neizsakāmas laimes izmisumā, kad tā vēl kurla un akla saņēma asaru smaguma nomāk­tos pirmos glāstus, viņš noliecās pie Karmenas kājām un ieskāva tās trīcošo, izmocīto roku kvēlajā lokā. Caur tērpa zīdu pie viņa vaiga piekļāvās ceļu maigais siltums; viņš to baudīja, ciešāk piespiezdams galvu, un, nevaldāmām asarām līstot pār vaigiem, klusēja, visu pasauli aizmirsdams.

Mazas maigas rokas atspiedās pret viņa galvu, at­bīdīja to, satvēra un apskāva.

—   Gnor, manu zēn, dārgais, — viņš izdzirda pēc mūžību garām svētlaimes ilgām. — Vai tu tas esi? Es tevi gaidīju, tik bezgala ilgi gaidīju, un tu atnāci.

—  Nerunā, — teica Gnors, — ļauj nomirt man šeit, pie tavām kājām. Nevaru valdīt asaras, piedod man.

Kur es biju iekritis? Miegā? Nē, daudz ļaunāk. Es vēl negribu redzēt tavas acis, Karmen. Necel mani augšā, man ir labi tā, vienmēr esmu bijis tavs.

Snaidrā garā meitene noliecās pie cilvēka, kas skūp­stīja viņas tērpu. Un vienā mirklī tik brīnumaini pār­vērtās viņas seja; vienmēr tā bijusi neizsakāmi daiļa, bet tagad kļuva vairāk nekā daiļa — līksma, kvēlā kaislē starojoša sievietes seja. Kā bērni viņi apsēdās uz grīdas, paši to nemanīdami, spiezdami viens otram roku, lūkodamies viens otram sejā, un viss, kas bijis līdz šim brīdim, kļuva par nebijušu.

—   Gnor, kur tu biji aizgājis, kur ir tava dzīve? Es to nedzirdu, nejūtu … Viņa taču ir mana, no pirmās līdz pēdējai minūtei… Kas ar tevi bija noticis?

Gnors pacēla meiteni augšup, piespieda sev klāt, skūpstīja viņai acis un lūpas. Viņas smalkās, spēcīgās rokas turēja viņa galvu, pievilka pie tumšajām acīm.

—   Karmen, — teica Gnors, — pienācis laiks līdz galam nospēlēt āriju. Nācu pie tevis ar ilgām mīlas pilnām mokām. Ņem mani, ņem manu dzīvību, dari ar mani, ko gribi, — esmu piedzīvojis šo brīdi. Paska­ties uz mani, Karmen, paskaties un iegaumē. Es vairs neesmu tas, tu esi tā pati. Bet mana dvēsele izveseļo­sies — un pirmā rīta agrumā mūsu atšķirtības vairs nebūs. To aizsegs mīlestība. Nejautā. Pēc tam, kad pāries šis neprāts — neprāts, ko izraisījuši tavi ceļ­gali, tavs ķermenis, tavas acis un vārdi, pirmie vārdi pēc astoņiem gadiem, — es tev izstāstīšu pasaku, un tu raudāsi. Tagad nevajag raudāt. Lai visi dzīvo tā­pat. Vakar tu man spēlēji, bet šodien es redzēju sapnī, ka mēs vairs nekad netiksimies. No šī sapņa es no­sirmoju — tātad es mīlu. Tā esi tu, tu!..,

Viņu asaras saplūda kopā vēl reizi — apskaužamās, brīnumainās asaras — un tad, lēnām atvirzīdams mei­teni, Gnors pirmo reizi smaidīdams paskatījās mīļajā, aiz ilgām gaidām un skumjām bālajā sejā, kas nolie­cās pie viņa.

—   Kā es varēju bez tevis dzīvot, — teica Gnors,

—  tagad es to nesaprotu.

—   Es nekad nedomāju, ka tu esi miris.

—   Tu dzīvoji manā sirdī. Mēs vienmēr būsim kopā. Es neatkāpšos ne soli no tevis. — Viņš noskūpstīja meitenes skropstas; tās bija mitras, mīļas un sāļas.

—   Nevaicā neko, es vēl nevaldu pār sevi. Es visu esmu aizmirsis, ko, šurp nākdams, gribēju tev sacīt. Redzi, vēl dažas asaras, bet tās ir pēdējās. Esmu lai­mīgs … taču nevajag par to domāt. Piedosim dzīvei, Karmen, viņa ir nabaga, salīdzinot ar mums. Ļauj tevi apskaut. Tā. Un klusē.

Ap to pašu laiku, tomēr mazliet gan vēlāk par iepriekš aprakstīto ainu, pa ielu gāja kāds kungs — gludi skuvies, možām acīm; viņa uzmanība bija pie­vērsta mūzikas skaņām. Lielajā augstajā namā kāds uz klavierēm spēlēja garāmgājējam labi pazīstamas ārijas otru pusi. Garāmgājējs apstājās, kā apstājas, izmantojot gadījumu, dīkdienīgi cilvēki, paklausījās brīdi un aizgāja tālāk, to pašu dziesmiņu pusbalsī dziedādams:

Tik mānīgs, aizmirstība, tavs vārds! Tas saprotams vienīgi kapā; Ne laimi, ne mokas, ko izjutis kāds, Nav iespējams nodot tev glabāt. Kas dvēselē dedzis — uz mūžu būs tur: Ne jūras tik dziļas, ne bezdibens kur.

vētru šaurums

.

i

pusdienlaikā Matisens Peds, kā aizvien, aiz- slāja uz zemesraga smilšu pauguriem. No viņa spal­vainās paduses bija izslējušies mirguļojoši pudeļu kakli, kas uz katra līko kāju soļa cits pēc cita skumīgi piešķindināja, it kā tiem savu saturu būtu lemts liet nevis virtuoza tēraudstiprajā vēderā, bet zīdaiņa kus­lajās iekšās.