STĀSTI

rimsies. Kents skrēja uz viņu, bet, izdzirdis trešo šā­vienu, atlēca sāņus. Tad viņš vairāk nešāva. Es viņu notriecu gar zemi. Izskatījās, ka viņš par to priecājas, jo nemaz neņēma ļaunā. Mēs stiepām viņu uz laivu, un viņš tikai smējās. Un tad, pašā ūdensmalā, mums sākās neliela izskaidrošanās. Es neko nevarēju sa­prast, un Kents tad ņēmās man visu apskaidrot. «Viņš grib,» teica Kents, «lai mēs ļaujam viņam pār­ģērbties.» Es smējos, vēderu turēdams. Tomēr, ne soļa viņu neatlaizdami, mēs gājām, kur viņš mūs veda. Un jūs varat iedomāties?… Viņam, vai zināt, bija sava garderobe — akmens lādē, tādā kā mans šķirstiņš. Ka­mēr viņš uzvilka savu goda kārtu un pārsēja punu galvā, Kents man teica: «Paklau, viņš ir no katastrofu cietušajiem, esmu dzirdējis par šādiem gadījumiem.» Tad šis cilvēks ņēma mani aiz rokas un noskūpstīja, bet pēc tam Kentu. Jāatzīstas, ka man bija diezgan neomulīgi, jo es viņu biju apveltījis ar pāris belzie­niem, kad nogrābu …

—   Kādēļ jūs uz viņiem šāvāt? — vaicāja Mards. — Paskaidrojiet.

Gnors raudzījās garām vecā Marda sejai — tumsā.

—   Saprotiet, — viņš teica ar tādu piepūli, kas dau­dziem lika nodrebēt, — astoņi gadi. Es viens. Saule, smiltis, mežs. Mēms klusums. Reiz vakarā sacēlās migla. Klausieties: es ieraudzīju laivu, tā peldēja no jūras, tajā bija seši cilvēki. Šalc smiltis. Cilvēki, izkā­puši krastā, sauc mani, smejas un māj ar rokām. Skrēju elsdams pūzdams, ne vārda nevarēju pateikt, vārdu nebija. Viņi visi stāvēja krastā … dzīvi, tāpat kā tagad jūs. Viņi izgaisa, kad biju no viņiem tikai nepilnu piecu soļu atstatumā. Laivu aiznesa migla. Migla izklīda. Viss pa vecam. Saule, smiltis, mēms klusums. Un visapkārt jūra.

Jūrnieki saspiedās ciešāk kopā, daži pacēlās pirkst­galos, priekšējiem pakausī elpodami. Citi atgāza galvu, it kā gribēdami izteikt savus iespaidus par cilvēku augstāk stāvošai būtnei. Klusums bija sa­sprindzināts līdz pēdējam. Aizsmakusi balss teica:

—   Klusējiet.

—        Klusējiet, — piebalsoja otrs. — Ļaujiet viņam izstāstīt.

—       Tā bija daudz reižu, — turpināja Gnors. — Bei­dzot es sāku šaut. Šāvienu troksnis iznīcināja rēgus. Pēc šādiem atgadījumiem parasti veselu dienu neva­rēju ne kumosa norīt. Šodien tāpat es neticēju; kā vienmēr, nekas cits. Grūti bija vienam.

Mards pabraucīja slimo roku.

—   Kā jūs sauc?

—   Gnors.

—   Cik jums gadu?

—   Divdesmit astoņi.

—   Kas jūs tāds esat?

—   Inženiera dēls.

—   Kā jūs šeit nokļuvāt?

—       To es pastāstīšu jums vienam, — Gnors nelab­prāt sacīja.

Viņu balsis cieti un smagi aizvēlās jūras tumsā: vienam tā bija drūma, otram — skanīga; dažādu cil­vēku balsis.

—       Jūs esat tīri apģērbies, — turpināja Mards, — es nespēju to saprast.

—   Taupīju, — teica Gnors, — labākiem laikiem.

—   Jūs pat skuvāties?

—   Jā.

—   Ko jūs ēdat?

—   Kas nu gadījās.

—   Uz ko cerējāt?

—   Uz sevi.

—   Un uz mums ari?

—   Mazāk nekā uz sevi, — Gnors klusi, bet izteik­smīgi pasmaidīja, un viņa smaids atspulgoja visu se­jās. — Jūs varējāt atrast līķi, idiotu vai cilvēku. Es ne­esmu ne līķis, ne idiots.

Rozs, kas stāvēja Gnoram aizmugurē, stipri uzsita viņam uz pleca un, izvilcis no kabatas mutautu, spalgi nošņaukājās; viņš bija sajūsmināts.

Aligu ironiskais skatiens kavējās pie Marda. Viņi raudzījās viens otram acīs kā auguri, lieliski sapraz­damies. «Tu, liekas, esi zaudētājos,» bija lasāms stūr­maņa sejā. «Aptīšu ap mazo pirkstiņu,» atbildēja Marda skatiens.

—  Nāciet, — kapteinis aicināja Gnoru. — Nāciet man līdzi. Lejā parunāsimies.

Viņi atdalījās no pulka; daudzi acu pāri pavadīja Gnora lielo augumu. Pēc dažiem mirkļiem uz klāja bija radušās trīs grupas, kas pusbalsī sprieda par jū­ras noslēpumiem, māņticību, mirušo dvēselēm, pazu­dušo zemi, ugunīgo brigu no Kalifornijas. Četrpadsmit pieaugušu bērnu, bolīdami acis un noslēpumaini kle­podami, stāstīja cits citam par pirātu ticējumiem, par nolādētās brandava mucas klejojumiem, par sirēnām ar zivju smārdu, zemūdens groti, kas pilna ar zelta stieņiem. Viņu iztēle, kas bija saņēmusi pērkona satri­cinājumu, joņoja kūleņu kūleņiem. Pavisam nesen viņi vēl bija gaidījuši nepielūdzamu un drošu nāvi, bet nu jau par to aizmirsuši; savas briesmas slēpās arī ikdienā, par to bija vērts parunāt.

Aizmirstā luktura gaisma izcēla no tumsas blīvi aizdarīto kravas telpas lūku, bortu un stengu apakšējo daļu. Aligu pacēla lukturi augšup; ēnas pārlēca pāri bortam.

—       Tas esat jūs, Mard? — vaicāja Aligu, pievirzī- dams lukturi pie sejas nācējam. — Jā, tas esat jūs, te­lēns nav kļūdījies. Bet viņš?

—   Viss kārtībā, — Mards izaicinoši atbildēja.

—  Nav ko uztraukties, Aligu.

—   Labi, bet jūs esat zaudējis.

—  Varbūt tomēr jūs?

—       Kā tā, — stūrmanis pārsteigts iebilda, — jūs atstāsiet viņu šeit? Vai no dumpja nebaidāties?

—   Arī es neesmu no akmens, — teica Mards.

—  Viņš man pastāstīja par kādu briesmīgu neģē­lību … Nē, pagaidām par to nerunāšu. Kaut gan …

—   Nu tad, — Aligu aiz nepacietības pamīņājās.

—  Naudu galdā!

—   Liecieties nu mierā!

—   Tad atļaujiet jūs apsveikt ar pasažieri.