STĀSTI

—   Pastāstīšu par sevi, — Enioks uzsita Gnoram uz pleca. — Paklausieties. Šodien man prāts nesas uz runāšanu. Esmu apmānīts. Esmu briesmīgi apmānīts. Tas notika sen. Es kuģoju ar vadmalas kravu uz Ba- taviju, un mūs sasita druskās. Kādas desmit dienas pēc tāda iesākuma es gulēju knūpus uz steigā sasieta plosta. Piecelties, izstaipīt locekļus, kaut ko pasākt man nebija ne spēka, ne vēlēšanās. Sākās murgi. Es sapņoju par saldūdens ezeriem, kratījos drudzī un iz­klaidēšanās nolūkā paklusām vaidēju. Vētru, kas bija iznīcinājusi kuģi, nomainīja bezvējš. Svelme un oke­āns mani izvārīja. Plosts stāvēja nekustīgi kā pludiņš dīķī. Mani mocīja izsalkums, elpas trūkums, un es gaidīju nāvi. Atkal sāka pūst vējš. Naktī pamodos aiz briesmīgām slāpēm. Bija tumšs, un dārdēja pērkona grāvieni. Zilgi zibeņi graizīja izplatījumu. Mani ar visu plostu svaidīja gan augšup uz mākoņiem, gan lejup — melnās šķidrās bedrēs. Uz dēļa šķautnes es pārsitu zodu, gar kaklu tecēja asinis. Pienāca rīts. Pa­malē, kas bez pārtraukuma laistījās debess plaismu gaismā, nevaldāmi uz tālajiem mākoņiem tiecās putās sakultas zaļganas bangas. Starp tām šaudījās melni virpuļvētras gredzeni. Virs gredzeniem kā izbiedētu putnu bari drūzmējās zemi mākoņi. Viss sajuka. Es murgoju, murgi visu sagrozīja. Bezgalīgi melnu sieviešu pūļi ar augšup paceltām rokām tiecās uz debesīm. Viņu ņudzošais paisums skāra debesis. No debesīm caur sarkanām mākoņu plaisām krita lejup caurspīdīgā haosā saplūdušas kailas sārtas un baltas sievietes. Apmirdzētie miesu kamoli, savīdamies un atrisdami, griezdamies virpulī vai kā akmeņi krizdami lejup, savā nepārtrauktā kustībā savienoja debesis un okeānu. Viņas izklīdināja sieviete ar zelta ādu. Tā no­gūlās kā fantastisks mākonis pār tālo miglu. Mani izglāba zvejnieki. Es biju tikko dzīvs, trīcēju un runāju aplamības.

Es izveseļojos, bet pēc tam briesmīgi garlaikojos: tās dienas, kuras pavadīju okeānā nāves skavās, mur­gos, kas bija pilni maigu ugunīgu rēgu, mani sain­dēja. Tas bija skaists un baismīgs sapnis — liels apmāns.

Viņš apklusa, bet Gnors nogrima domās par viņa stāstu.

—  Taifūns — dzīve? — vaicāja Gnors. — Bet kas tad tā dzīvo?

—  Viņš. — Enioks pamāja ar galvu uz meža pusi un ļauni iesmējās. — Viņam ir sieviete ar zelta ādu. Jūs ko dzirdat? Nē? Es arī nē. Labi, es izšaušu vēlreiz.

Enioks paņēma bisi, ilgi grozīja to rokās, bet tad pasita padusē.

—   Saut nav vērts, — viņš uzmeta bisi plecā. — Atļaujiet man jūs atstāt. Es mazliet paiešu uz priekšu un sameklēšu viņu. Ja vēlaties, varam iet abi. Daudz staigāt es jums nelikšu.

Viņi sāk iet. Enioks pa priekšu, Gnors nopakaļ. Ne takas, ne pēdu nebija, kājas līdz ceļiem grima zilgani dzeltenā zālē. Ekvatoriālais mežs atgādināja milzīgu oranžēriju, kam vētra nocēlusi caurspīdīgo jumtu, iz­līdzinājusi dabas un cilvēka pūļu robēžas, izklādama pārsteigtam skatienam pirmatnējo formu jaunradi, kas ir tik tuva mūsu pasaulīgajam jēdzienam par brī­nišķīgo un dīvaino. Sis mežs ar katru savu lapu pauda neapzinīgu, oriģinālu un pārdrošu dzīvības spēku, spilgtu izaicinājumu un pārmetumu. Cilvēks, kas šeit nokļuva, izjuta nepieciešamību klusēt.

Enioks apstājās pļaviņas vidū. Zilgās meža ēnas švīkāja viņa seju, mainot acu izteiksmi.

Gnors gaidīja.

— Jums nav vērts iet tālāk. — Enioks stāvēja, Gnoram muguru pagriezis. — Te netālu … viņš … es negribētu tā uzreiz viņu pārmēru pārsteigt, ejot di­vatā. Te būs cigāri.

Gnors pamāja ar galvu. Enioka mugura salīkusi ienira dzeloņainajos augu stublājos, kas bija saviju- šies starp kokiem; viņš nočabināja lapas un pazuda.

Gnors paskatījās apkārt, atgūlās, palika rokas zem galvas un sāka skatīties augšup.

Zilais debess mirdzums, ko virs viņa galvas maz­liet aizklāja milzīgas biezas lapas, vilināja ar savu spožo gaišo valstību. Enioka mugura vēl kādu brīdi viņa acu priekšā kavējās savā pēdējā kustībā, tad, dodama vietu sarunai ar Karmenu, izgaisa. «Karmen, es tevi mīlu,» teica Gnors, «man gribas tevi skūpstīt uz lūpām. Vai tu tur dzirdi?»

Pievilcīgais tēls pēkšņi izgaismojās viņa jūtu sa­sprindzinājumā, iegūdams gandrīz vai konkrētu veidu. Tā bija maza, melnīgsnēja, brīnišķīga galva. Aizkus­tināti smaidīdams, Gnors plaukstās saspieda viņas vaigus, sirsnīgi apskatīja un atlaida. Viņu pārņēma bērnišķīga nepacietība. Viņš aprēķināja aptuvenu laika ilgumu, kāds viņus šķīra, un pēc labākās sirds­apziņas saīsināja to par pusi, pēc tam vēl par ceturt­daļu. Sis nožēlojamais mierinājums lika viņam pie­celties, — viņš vairs ilgāk nespēja mierīgi gulēt, tik ērti atlaidies, kamēr nebūs savu stāvokli pārdomājis līdz galam.