STĀSTI

—   Es esmu jokupēteris, — viņš sacīja. — Nekas man nesagādā tādu, būtībā nevainīgu, prieku, kā likt cilvēkam atplestu muti palikt stāvam. Nē, ja uzvarē­siet jūs, varat prasīt un saņemt no manis visu, ko vē­laties.

—   Labi, — Gnors izripināja bumbu. — Es jūs neiz­putināšu.

Viņš izdarīja trīs karambolus, aizsizdams pretinieka bumbu pretējā stūrī un dodams vietu Eniokam.

—   Viens, — teica Enioks. Bumbas klusiem pagrie­zieniem sāka ripot pa vadmalu un apstājās izdevīgā situācijā. — Divi. — Sizdams ar keju, viņš gandrīz neizkustējās no vietas. — Trīs. Četri. Pieci. Seši.

Gnors, piespiesti smaidīdams, raudzījās, kā divas paklausīgas bumbas, palēkdamās un griezdamās, ļā­vās trešajai, kas skraidīja tām apkārt tādā ātrumā kā aitu suns, triecot ganāmpulku. Tā skāra pēc kārtas pārējās divas īsiem knikšķiem un atgriezās pie Eni­oka.

—   Četrpadsmit, — teica Enioks.

Lielas sviedru lāses izspiedās uz viņa deniņiem. Viņš nošāva garām, atvilka elpu un atgāja nost.

—  Jūs esat spēcīgs pretinieks, — teica Gnors, — un es būšu piesardzīgs.

Spēles gaitā viņam izdevās satuvināt bumbas līdzās. Viņš tās noglauda ar savu bumbu gan no vie­nas puses, gan otras, pūlēdamies izšķirt un nepalikt ar tām uz taisnas līnijas. Spēles dalībnieki, pārmai­ņus gūdami te vairāk, te mazāk punktu, turējās vie­nādi. Pēc pusstundas Gnoram bija deviņdesmit pieci, Eniokam — deviņdesmit deviņi punkti.

—   Pieci, — teica Gnors. — Pieci, — viņš atkārtoja, skardams abas bumbas, un apmierināts nopūtās.

—  Man paliek četri.

Viņš sita vēl trīs reizes un pie pēdējā sitiena kļūdī­jās: kejs slīdēja un bumba neaizripoja līdz tīkliņam.

—   Jūsu laime, — teica Gnors ar zināmu īgnumu,

—  esmu paspēlējis.

Enioks klusēja. Gnors paskatījās uz vadmalu un pasmaidīja: bumbas stāvēja viena pret otru katra pie savas malas; trešā, ar kuru bija jāspēlē Eniokam, ap­stājās galda vidū; visas trīs bija saripojušas taisnā līnijā. «Karambols tikpat kā neiespējams,» viņš no­domāja un sāka vērot.

Enioks pieliecās, atspiedās ar kreisās rokas pirk­stiem pret vadmalu, nolaida keju un tēmēja. Viņš bija ļoti bāls, bāls kā baltā ziloņkaula bumba. Uz mirkli viņš piemiedza acis, tad atvēra tās, nopūtās un trieca ar visu spēku bumbai pa apakšu. Bumba pazibēja, no- knikšķēja pret tālāko, kas, izmetot gaisā loku, pasitās prom, un, ātri ripodama atpakaļ kā bumerangs, velda­mās arvien lēnāk, it kā nopūzdamās viegli skāra otro; Enioks nometa keju.

—   Senāk es spēlēju labāk, — viņš teica.

. Viņa rokas drebēja. Viņš sāka tās mazgāt, nervozi klabinādams fajansa mazgājamās ierīces pedāli.

Gnors klusēdams nolika keju. Viņš nebija gaidījis paspēli, un tādēļ notikušais viņam šķita jo nejēdzī­gāks. «Tu man šodien neatnesi laimi,» viņš nodomāja, «un es tavu vēstuli nesaņemšu tik drīz. Viss atkarīgs no gadījuma.»

—  Visu izšķir gadījums, — it kā viņa domas uz­minēdams, sacīja Enioks, vēl arvien rokas dvielī slau­cīdams. — Varbūt jums toties laime mīlestībā? Tātad es jums sagatavošu kajīti. Nesen augšā spēlēja Kar­mena; viņai laba tehnika. Cik savādi, ka mēs visi trīs pamodāmies vienā laikā.

—   Savādi? Kādēļ savādi? — Gnors izklaidīgi vai­cāja. — Sagadīšanās.

—  Jā, sagadīšanās, — Enioks nodzēsa elektrību. — Iesim brokastīs, mīļais, un parunāsimies par mūsu braucienu.

II

Aiz iluminatora apaļā stikla bangojošo viļņu zaļ­ganie atspulgi kāpa augšup, šūpojās pie griestiem un atkal, paklausīdami kuģa atvēzieniem, bez trokšņa traucās lejup. Murdoņa, ko sacēla ūdens šaltis, spēji šļācoties pret jahtu, kāju klaudzoņa uz klāja, klusināti izsaucieni, kas atskanēja it kā no citas pasaules, dur­vju roktura klabināšana, mastu laiskā čīkstoņa, vēja auri, buru plīkšķi, pie sienas pakārtā kalendāra lēkāšana — viss kuģa dienas ritms, skarbā sasprin­dzinājuma pilnie klusuma mirkļi, okeāna mānīgā labvēlība, fantāzijas uzburtie varoņdarbi un baismas, jūras hronikas prieki un ikatastrofas, — šo iespaidu uzplūdi minūtes piecas turēja Gnoru svinīgā stin­gumā. Viņš gribēja piecelties, iziet uz klāja, bet tūlīt pat piemirsa šo savu vēlēšanos, vērodams šļakatas, kas tecēja lejup pa iluminatoru kā duļķaina žurga. Gnora domas kā arvien atradās tālā krasta vienā punktā — punktā, kas, sākot no šī brīža, bija viņa domu pastāvīga rezidence.

Pēkšņi ienāca Enioks; viņš bija ļoti jautrs; rūtainā jūras cepure, kas bija atbīdīta uz pakauša, piešķīra viņa skarbajai kustīgajai sejai parupju bezrūpīgumu. Viņš apsēdās uz saliekamā krēsla. Gnors aizvēra grā­matu.

—   Gnor, — teica Enioks, — es jums gatavoju vienreizīgus iespaidus. «Orfejs» pēc nedaudz minūtēm izmetīs enkuru, mēs divatā aizbrauksim ar gigu. Jūs redzēsiet brīnumu. Kādas pusotras jūdzes attālumā no šejienes atrodas Ašas sala. Tā nav liela, bet jauka un kā radīta vientulībai. Taču tādu salu ir daudz, un es neatrautu jūs no grāmatas sentimentālas pastaigas dēļ. Uz salas dzīvo cilvēks.

—   Labi, — teica Gnors, — šis cilvēks, protams, ir Robinsons vai arī viņa mazdēls. Esmu gatavs vi­ņam apliecināt savu cieņu. Viņš pamielos mūs ar ka­zas pienu un iepriecinās ar papagaiļa sabiedrību.