STĀSTI

Pievērsies realitātei, Gnors kādu brīdi pūlējās sa­vus nepilnos divdesmit gadus vērst par divdesmit vienu. Pilngadības jautājums viņam bija sevišķi ak­tuāls: ļoti jauniem cilvēkiem, kad viņi nolēmuši precē­ties ar ļoti jaunu izredzēto, parasts likt ceļā dažda­žādus šķēršļus. Gnors pārlaida acis brīnišķīgi iekār­totajai istabai, kurā viņš dzīvoja jau kādu mēnesi. Tās solīdajai greznībai attiecībā pret viņu bija zināma līdzība ar izkārtni virs veikalnieka kantora: «Dien­naktī ir divdesmit četras stundas.» Gnora valodā tas skanētu: «Viņai ir pārmēru daudz naudas.»

Gnors pietvīka, apgrieza karstajam spilvenam otru pusi — un miegs pilnīgi izgaisa. Kādu brīdi viņa sirdi nospieda aizvainota lepnuma slogs; pēc tam, netīkamo smagumu nopurinājis, Gnors neloģiski maigi pasmai­dīja. Intīmās atceres viņam, kā ikvienai vienkāršai dvēselei, bija pārliecinošākas nekā sociālās matemā­tikas formulas. Lēnām Lūpas kustinādams, Gnors balsī atkārtoja dažus vārdus, kas bija teikti iepriek- sējā vakarā — vārdus, kas pārlidoja no mutes mutē kā putni — rītausmā izbiedēti un krēslas trauksmai- nībā pazuduši. Jo ciešāk piespiezdamies spilvenam, viņš atcerējās pirmos piesardzīgos roku pieskārienus, nopietno skūpstu, mirdzošās acis un zvērestus. Gnors iesmējās, muti ar segu aizklājis, izstiepās un izdzirda, kā attālākā istabā ļoti ātri cits pēc cita noskanēja seši dobji pulksteņa sitieni.

—  Pulkstenis seši, — teica Gnors, — bet man ne­nāk miegs. Ko darīt?

Iepriekšējās dienas ārkārtējais notikums piepildīja viņu ar gaismu, nepamatotām skumjām un līksmi. Cil­vēks, kas pirmo reizi jutis sievietes skūpstu, nāka­majā dienā nezina, kur likt savas rokas un kājas; viss ķermenis, izņemot sirdi, šķiet nepanesams slogs. Vien­laikus vēlēšanās kustēties, dzīvot un pēc iespējas ag­rāk sākt dzīvot mēdz būt laimīgajiem par pastāvīgu miega trausluma iemeslu. Gnors steidzīgi apģērbās un izgāja cauri vairākām lepnām zālēm, kuru sienas bija bāla puķaina zīda apdarē. Pēdējā zālē sienas spogulis rādīja kāda ar avīzi rokā sēdoša cilvēka muguru. Cil­vēks sēdēja viņā stūrī pie galda; atskanot Gnora soļiem, viņa noliektā galva paslējās augšup; Gnors apstājās.

—   Ko! — viņš smiedamies sacīja. — Jūs arī negu­ļat?! Jūs, regulārās dzīves paraugs! Tagad vismaz varēsim divatā apspriest, ko darīsim, tik bezjēdzīgi agri piecēlušies.

Cilvēkam ar avīzi bija ļoti garš vārds, bet visi un arī viņš pats iztika tikai ar vienu tā daļu: Enioks. Viņš nometa čaukstošo lapu uz grīdas, piecēlās, laiski sabružāja rokas un vaicājoši nopētīja Gnoru. Viņa bālajā sejā parādījās nosebojies smaids.

—   Es nemaz neesmu gājis gulēt, — teica Enioks. — Tiesa, tam nebija nekāda svarīga iemesla. Es tikai esmu paradis pirms aizbraukšanas sakārtot papīrus un uzrakstīt piezīmes. Cik spirgts, zeltains rīts, vai ne?

—   Jūs arī braucat prom?

—   Jā. Rītu.

Enioks mierīgi un vēlīgi paskatījās uz Gnoru; viņa parasti vēsā seja tagad bija pievilcīga, gandrīz drau­dzīga.

«Kā šis cilvēks var mainīties,» nodomāja Gnors, «viņš ir vesels ļaužu pūlis, klusējošs un nervozs pūlis. Ar viņu vienu pašu ir pilna šī lielā māja.»

—   Es arī rīt braucu projām, — teica Gnors, — un gribu jums pavaicāt, cikos atiet «Arhipelāga Bīs­kaps»?

—   Nezinu. — Enioka balss kļuva arvien dziedošāka un patīkamāka. — Es neesmu atkarīgs no kuģu kom­pānijām; man taču, jūs jau zināt, ir pašam sava jahta. Un, ja jums būtu vēlēšanās, — viņš piebilda, — jūs savā rīcībā varētu saņemt patīkamu, ērtu kajīti.

—   Pateicos, — sacīja Gnors, — bet kuģis iet taisnā ceļā. Un es būšu mājās pēc nedēļas.

—   Nedēļa vai divas nedēļas — kāda starpība? — Enioks vienaldzīgi iebilda. — Mēs apmeklēsim tālus zemes nostūrus un paši sev liksimies kā ziņkārīgas zivis, kas iesprukušas zelta brīnumtīklā. Ir vietas, ku­ras, it īpaši jaunībā, paliek neizdzēšamā atmiņā. Es pazīstu zemeslodi. Izmest jūsu un pastaigas dēļ tūk­stoš jūdžu līkumu manai veselībai var tikai nākt par labu.

Gnors svārstījās. Ceļojumam bureniekā kopā ar Enioku, ar ko viņš divus mēnešus viesojies zem viena jumta, bija, kā Gnoram šķita, savas labās un savas ļaunās puses. Enioks tika runājis ar viņu, lūkojies uz viņu, trijatā viņi vairākkārt devušies pastaigā. Mīlošiem šāda cilvēka klātiene, kad ilgu priekšmets atrodas tālā prombūtnē, var sagādāt, kaut arī rūgtu, tomēr jūtamu mierinājumu. Bet ļaunums bija tāds, ka pirmajai Karmenas vēstulei, viņas rokrakstam, papī­ram, uz kura gulējusi viņas roka, būtu pārāk ilgi uz viņu jāgaida. Šo brīnišķīgo, vēl neuzrakstīto vēstuli Gnors vēlējās izlasīt pēc iespējas drīzāk.

—   Nē, — viņš sacīja, — es pateicos un atsakos.

Enioks pacēla avīzi, rūpīgi to salocīja, uzmeta uz

galda un pagriezās pret terasi. Rīta gaismā tās žilbi­nošās rūtis zaigoja zaļā krāsā; iekšā spraucās puķu valgā smarža līdz ar klusajām gaismas gavilēm, kas ēkas dzedro greznumu vērta maigu un gaišu.