STĀSTI

Es tagad domāju neatlaidīgi kā ievainotais, kurš ar aizturētu elpu cenšas uzminēt, cik dziļa ir brūce, kas satraukumā vēl nav visai sāpīga, bet izpaužas ar in­stinktīvām bailēm un sašutumu. Es vēlējos redzēt Vi­ziju un redzēt viņu iespējami drīzāk, lai ar viņas klā­tieni aptaustītu savu brūci, bet šis melnais «nekad» patiesi aizžņaudza elpu, un es nedarīju nekā, kamēr mans skatiens no jauna uzkrita uz Vizijas nepabeigtā raksta. Mokošie priekšstati par viņas kluso, slepeno darbu, par viņas ilgstošajām pūlēm ar dižo viltojumu slēpt no citiem manu garīgo sastingumu bija necie­šami spilgti. Es atcerējos viņas smaidu, gaitu, balsi, kustības, galvas noliekumu, viņas augumu gan gaismā, gan krēslā, — bet visā tajā, kas man bija tik dārgs šinī brīdī, nekad nebija pavīdējusi ne mazākā domu dzirkstīte par to, ko viņa darījusi manā labā. Manī atgriezās ilgi .klusējusī mīlestība, bet kā! Un ar kādām cerībām! — ar mazākām nekā uz nāvi slima­jam, kurš vēl elpo, bet domā tikai par nāvi.

Es piecēlos, ieklausīdamies sevī un domādams tā­pat kā agrāk: katrai domai apkārt precīzi savāk­dams ar to saskanīgu priekšstatu pūli un visu tā ap­dullinošo atbalsi apziņas dzīlēs. Es manīju, ka atmos­tos un atbrīvojos no miega. Es piecēlos ar vienu vienīgu neatliekamu lēmumu uzmeklēt Viziju, mierīgā prātā apjēgdams, ka, sākot ar šo brīdi, par manu vie­nīgo dzīves mērķi kļūst — uzmeklēt viņu. Līdz ar šo lēmumu es atguvu zināmu mieru, kādu jau nu vispār spēj sniegt ikviens lēmums, bet šo mieru es būtu at­devis ipret jebkurām vispazemojošākām mokām.

Balts rīts vēl bez saules atklāja aiz bāli zilganā loga klusu, tukšu ielu. Es izgāju un devos uz ezera piestātni. Man gribējās ticēt, ka Vizija vispirms būs braukusi uz Zurbaganu. Pēc mana aprēķina, viņa ne­varēja neiegriezties šai pilsētā, jo tur dzīvoja viņas radi. Gadījumā, ja es viņu Zurbaganā vairs nesa­staptu un cilvēki, kuriem uzticēts viņas noslēpums, atsacītos man pateikt viņas adresi — es ar ārkārtēju, bet mīlestības pilnu skaudrumu nolēmu mērķi sa­sniegt, sasniegt to ar neatslābstošu neatlaidību, kaut arī vajadzētu izmantot visus līdzekļus, kādi vien pa­saulē iespējami.

Tuvodamies piestātnei, es ieraudzīju zemu sauli virs plašā ūdens klaida, tālu miglā tītu krastu un ne­lielu tvaikoni «Prīze», to pašu, ar kuru pagājušajā gadā braucām uz Heramu. Sažņaugtu sirdi es vēroju tā korpusu, dūmeni baltos gredzenos, mastus un stūr­maņa kabīni, — šis kuģis bija man dzīvs trešais, kas saglabājis Vizijas klātienes piemiņu un bija it kā uz mūžu saistīts ar mani kopējā atcerē.

Piestātnē gandrīz neviena nebija, — netraucēts klīda vājš suns, apostīdams dažādas drazas, bet tā­lajā mola galā mierīgā garā no vienas vietas uz otru staigāja agrs makšķernieks. Kantora priekšā paska­tījos pie sienas piesistajā sarakstā:- — «Prīze» atgāja pulksten desmitos no rīta, bet pirms tam, vakar, pa to pašu reisu izgājis «Babuns», vienpadsmitos un četr­desmit minūtēs vakarā. Vizija varēja būt aizbraukusi vienīgi ar «Babunu». Tas mani mazliet uzmundrināja. Mūs šķīra divpadsmit stundu brauciens, — šajā laika sprīdī Vizija diezin vai paguva no Zurbaganas tālāk aizbraukt, pat ja viņa baidās, ka es varu viņu sākt meklēt. Es rūpīgi izsvēru šo jautājumu un ar skum­jām secināju, ka viņa varēja nebaidīties mani sastapt. Visa mana izturēšanās viņu pilnībā būs pārliecinājusi, ka es atviegloti uzelpošu, palicis viens. Lai cik liels bija kauns, šis apstāklis tomēr man deva cerības Vi­ziju pārsteigt, lai gan man nebija drošas pārliecības par labiem tikšanās rezultātiem. Aizsteidzoties noti­kumiem priekšā, es ar slimīgu sasprindzinājumu iz­saucu rēgus un tikšanās balsis, variēdams tās daudzē­jādās nokrāsās un stāvokļos, un, domās uztraukda­mies, runāju ar Viziju, stāstīju visus sava satricinā­juma sīkumus.

Kad saule bija pacēlusies augstāk un ostā sāka du- nēt agrie darbi, es iegāju tuvākajā kafejnīcā un no­sēdēju tur līdz pirmajai sirēnai. Kad kuģis atstāja krastu, taisnā līnijā dzīdams dzidrā ūdens vagu, kas palika aizmugurē, baltas putas virmodama, es ilgi ar neapmierinātu ziņkāri raudzījos uz Heramas jumtiem, kas tagad šķita vienā garā kaudzē sadrūzmējušies. Pilsētas raksturs, tās gars man bija palicis svešs, it kā es nemaz tajā nebūtu dzīvojis. Tas noticis tādēļ, ka uz laiku biju kļuvis akls pret daudzām lietām, kas saprotamas tikai rafinētam prātiam un nav uztveramas ar aprobežotu, pāri slīdošu uzmanību. Taču drīz vien es nokāpu kajītē, kur pret savu gribu, pagājušās nakts notikumu nogurdināts, aizmigu. Es pamodos tumsā, satraukumā un vienmuļā viļņu murdoņā, tiem trok­šņaini gar kuģa sāniem skalojoties. Skumjas, bailes par nākamību, vientulība un tumsa nekustīgo stāvokli darīja neizturamu. Aizpīpoju un izgāju uz klāja.