STĀSTI

Ziema bija mirusi. Pavasaris sava pārgalvībā ar kailu sārtu kāju iespēra to drēgnās gravās,>kur tā, uz mutes gulēdama, spokaini baltu, apkusušu sniega blāvu veidā agonijā vēl ieelpoja salto tvaiku, tomēr vārgi un bezcerīgi. Saule apkūpināja zemi ar koku pumpuru un pirmo puķu ziedu smaržām. Es dzīvoju divējas dzīves. Mans mierīgais stāvoklis ne ar ko ne­atšķīrās no ziemas dienām, bet skumju lēkmes sāka uznākt biežāk, un dažreiz tām bija pavisam neno­zīmīgs iemesls. Kad tās pārgāja, es atkal kļuvu apbrī­nojami līdzsvarots cilvēks, mierīgs, aprobežots, ne par ko nežēlojos un neko nevēlējos. Dažreiz, sēdēdams kopā ar Viziju, es viņu redzēju it kā no tālienes, tur­klāt tik lielā attālumā, ka šķita — nedzirdēšu viņas balsi, kad viņa sāks runāt. Mēs runājām maz, reti un tikai par to, par ko es gribēju runāt, tas ir, par ļoti vienkāršām un nesvarīgām lietām.

Bija vēls vakars, kad traktierī «Jautrais huzārs» iz­sūtāmais pienesa man vēstuli, uz kuras nesen aizlī­mētās aploksnes bija uzrakstīts: «Marka kungam no Vizijas». Apskurbis, bet ne tik lielā mērā, ka vairs nespētu lasīt, es atvēru aploksni ar stipru skatī­tāja ziņkāri, it kā vērodams pilnīgi svešu cilvēku lasām vēstuli citam, arī svešam. Kādu brīdi vēstules rindas ņirbēja kā dzīvas zem mana nedrošā un uzbu­dinātā skatiena. Šo neērtību pārvarējis, es izlasīju:

«Mīļais, man ļoti smagi rakstīt Tev pēdējo, pavisam pēdējo vēstuli, bet man vairs nav spēka tā dzīvot, kā es tagad dzīvoju. Nelaime Tevi ir pārvērtusi. Tu var­būt nemani, cik krasa pārmaiņa ar Tevi ir notikusi, cik sveši un tāli viens otram mēs esam kļuvuši. Visu ziemu es gaidīju, ka mūsu labā, brīnišķīgā pagātne atgriezīsies, bet tas nenotika. Man nav tādas apziņas, ka es rīkotos cietsirdīgi, Tevi atstādama. Tu vairs neesi tas, kas biji agrāk — uzmanīgais, saudzīgais, lielais un smalkjūtīgais Gals, kādu es pazinu līdz šim. Dievs ar Tevi! Es nezinu, kas noticis ar Tavu nabaga dvēseli. Bet tālāk tā dzīvot, piedod man, es nevaru! Es sīki par visu uzrakstīju «Meteora» izdevējam, viņš apsolīja noteikt Tev algu, ko Tu saņemsi, kamēr atkal varēsi sākt strādāt. Ardievu. Es aizbraucu! Ardievu, un nemeklē mani. Mēs vairs nekad neredzēsimies.

Vizija.»

— Vizija, — es skaļi atkārtoju, vēstuli salocīdams. Šinī mirklī starp galdiņiem, kas bija stipri ar vīnu nolaistīti, lēkājošu motīvu bārstīdama, iesmilkstējās kurinātāju kompāniju apkalpojošā algotā mūziķa vi­jole un es ievēroju, ka mūzika pastiprina vēs­tuli, darot traktieri un tā apmeklētājus par kaut ko atsevišķu, no manis un vēstules atšķirīgu. Es kļuvu vientuļš un, no vietas vēl nepiecēlies, it kā jau biju izgājis laukā no šīs telpas.

Pēkšņuma, paša negaidītā fakta satraukts, neatka­rīgi no satura, ko pārvarēt vēl nebija manos spēkos, es braucu mājās, skaidri nojauzdams klusumu, kas mani tur gaidīja, nojauzdams klusumu un Vizijas prombūtni. Es braucu, domādams tikai par to. Nezin kādēļ es gaidīju, ka mājās atradīšu nozīmīgākas lietas nekā vēstule, ka šis notikums zināmā mērā noskaidro­sies. Vēstules saturu, kas, loģiski spriežot, bija pilnīgi skaidrs, mana iekšējā būtība noliedza, tāpēc ka es nevarēju iedomāties sevi Vizijas vietā. Vispār neko vairāk par neskaidru satraukumu, ko izraisīja ierastu un gaidāmu stāvokļu spējas pārtraukšanas iespaids, es neizjutu, es nepārdzīvoju nekā tik bēdīga, nekā tāda, kas mani satricinātu, tomēr sirds sita stiprāk un ceļš līdz mājām šķita īss.

Es piezvanīju. Atvēra kalpone, padzīvojusi, melan­holiska sieviete. Viņas skatiens apstājās pie manis stingi piesardzīgs.

—   Kundze mājās? — es vaicāju, kaut gan dzirdēju klusumu istabās un pulksteņa domīgo tikšķēšanu un redzēju, ka uz pakaramā nav Vizijas cepures un mēteļa.

—  Viņa aizbrauca, — sieviete klusi sacīja, — aiz­brauca pulksten astoņos. Jums pasniegt vakariņas?

—   Nē, — es sacīju, dodamies uz tumšo kabinetu, un, brīdi pastāvējis tur tumsā pie loga, ko apgaismoja ielas laterna, aizdedzināju sveci, pēc tam pārlasīju vēstuli un apsēdos, domādams par Viziju.

Es viņu iztēlojos braucam vagonā, kuģa kajītē, ka­rietē, — attālināmies no manis taisnā līnijā. Viņa sē­dēja, — es redzēju tikai viņas pakausi un muguru un pat, kaut arī vāji, vaiga līniju, tomēr nevarēju ierau­dzīt seju. Domās, bet ar ļoti spilgtu reāla pieskāriena izjūtu es saņēmu viņas galvu, lūkodams pagriezt pret sevi; iztēle atteicās šo rīcību pabeigt, un es joprojām viņas seju neredzēju. Skumīgā vēlēšanās ielūkoties vi­ņas sejā kādu brīdi nedeva man miera, ipēc tam nogu­ris es noliecos pār galdu nenoteiktā skumjā garlaicībā, kas bija brīva no jebkādām pārdomām.

Es nezinu, vai ilgi tā biju sēdējis, kad troksnis, ko sacēla kāds priekšmets, man pie kājām nokrizdams, lika man noliekties. Tā bija rakstāmgalda atslēga, ko ar elkoni biju nogrūdis zemē. Es noliecos, pacēlu at­slēgu, brīdi padomāju, tad atvēru vidējo atvilktni, ce­rēdams atrast kaut ko tādu, kas varētu attiekties uz Viziju, — nenoteikta rīcība, ko drīzāk izraisīja nepie­ciešamība kustēties nekā loģisks pamatojums.