STĀSTI

Šinī brīdī mazs pelēks traktiera kaķis, panīcis un vājš kā skaidiņa, vilcinādamies pienāca pie manis, bikli apskatīja manus ceļgalus un, klusītiņām uzlēcis uz tiem, apsēdās, izsliedams gaisā savu necilo, noplu­kušo asti. Viņš glaudījās gar manu piedurkni un izta­pīgi skaļi murrāja, acīmredzot prasīdams uzmanību pret savu dzīvi, kas ir ieinteresēta manās izpriecās. Es raudzījos viņā ar šausmām un pēkšņu sirds pagu­rumu, juzdams, ka ļaujos jaunam skumju vilnim, kas, pateicoties pudelei un sievietei, uz laiku bija atplūdis. Viss bija beidzies. Nodzisa skurbā uguns, — rūgts, neizskaidrojams izmisums satrieca mani, un es, atkal veltīgi pūlēdamies atcerēties kaut ko tādu, kas nav atmiņai pa spēkam, uzsviedu naudu uz galda, iesitu pa rokām vecajam, kas izbailēs ķērās man klāt, izgāju laukā un aizbraucu mājās.

Saltums, kamanu vieglā slīdēšana un ielu klusums pamazām skumjas izkliedēja. Gluži labvēlīgā, līdzsva­rotā un miermīlīgā noskaņā es piezvanīju pie aizputi­nātām durvīm; man atkal atvēra Vizija, bet atvērusi tūlīt iegāja istabā. Es viņu atradu pie kamīna mazā mīkstā atzveltnī ar grāmatu rokā un apsēdos līdzās. Es ļoti labi apzinājos, ika esmu piedzēries un izpūris, un nemaz negribēju to slēpt. Vizija, vērīgi un bez smaida raudzīdamās manī, klusi sacīja:

—   Šodien bija ienācis ārsts un ļoti sirsnīgi apvai­cājās par tevi. Viņš vēlas pie mums iegriezties biežāk. Lūdza atļauju. Kā tu domā? Man šķiet, ka tev ir gar­laicīgi, un tāds sarunu biedrs kā ārsts ir neatsverams.

—   Ārsts — mācītie, — es murmināju, — bet man,

Vizij, ļoti apnikušas sarežģītas sarunas. Pacilātas! Analītiskas! Pie joda tās, patiešām! Es esmu vien­kāršs un labsirdīgs cilvēks. Kas tur ko spriedelēt? Man ir labi, un es dzīvoju bez bēdu.

Vizija neatbildēja. Viņa domīgi raudzījās kvēlojo­šajās oglēs un satrūkušies man mīļi uzsmaidīja.

—   Negribu tev slēpt… Mani zināmā mērā biedē tava krasā pārvērtība pēc slimības.

—   Tās nu ir muļķības! — es teicu. — Tu runā pil­nīgi nepieņemamas muļķības! Pārvērties! Jā, droši vien, ļoti!… Ak tu kungs! Vai tiešām tu, Vizij, mani apskaud?

—   Gal, kas tev nāk prātā? — Vizija izbijusies iesau­cās. — Kam tas vajadzīgs?

—   Nē, — es turpināju, saklausījis Vizijas vārdos skaudīgu un greizsirdīgu piekasīšanos, — kad cilvēks jūtas labi, citiem arvien tas traucē. Kaut visi tā pār­vērstos kā es! Lai arī neskaidri, es tomēr beidzot sa­protu, kāds esmu 'bijis pirms slimības, līdz šim brīniš­ķīgajam ievainojumam, ko man pagādāja Guktass. Viss mani saviļņoja, satrauca, lika degt, steigties, rak­stīt tūkstošiem rakstu, ciešot un lādot, — kas tas bija par šausmīgu laiku! Uh! Kāds muļķis gan var būt cil­vēks! Viss, Vizij, ir ļoti vienkārši, kas tur tik daudz ko domāt.

—   Paskaidro, — Vizija mierīgi sacīja, — varbūt arī es sapratīšu. Kas ir vienkārši un — kādā ziņā?

—   Nu viss. Viss, ko tu redzi, tāds ari ir. — Brīdi klusējis, es ar zināmām pūlēm sagudroju piemēru, pēc manas saprašanas, pārliecinošu: — Teiksim, tu, Vizij, sēdi te manā priekšā un raugies uz mani, bet es rau­gos uz tevi.

Viņa aizklāja seju ar rokām, redzams, pārdomā­dama rņanus vārdus. Ar triumfu, ar cietsirdīgu paš­pārliecinātību es gaidīju iebildumus, bet Vizija, atklā­jusi seju, ipēkšņi vaicāja:

—   Pasaki, Gal, ko tu domā par šo vietu? Tas ir tavs dievinātais Konfors. Nu paklausies!

«Diena aizrit sūrās rūpēs par maizi, nakts — brīnu­maini zeltainos sapņos. Toties dienu spoži deg saule, bet naktī, kad pamostos, mani pieveic tumsa un klu­suma šausmas. Svētlaimīgs tas, kurš domā tikai par sauli un sapņiem.»

—   Ļoti slikti, — es stingri pateicu. — Katram at­ļauts atcerēties visu pēc sirds patikas. Autors katrā ziņā ir nepieklājīgs pret lasītāju. Bet, otrkārt, es esmu mazliet apskurbis un vēlos gulēt. Ardievu, Vizij. Ar labunakti.

—   Ar labunakti, mīļais, — viņa izklaidīgi sacīja. — Vai tu rīt strādāsi?

—   Jā-ā,— es nenoteikti novilku. — Kaut gan, zini, par ko lai raksta? Viss taču nodrāzts. Ar labunakti!

—   Ar labunakti! — Vizija lēnām atkārtoja. Iz­iedams es vēl pagriezos atpakaļ, saklausījis īpašu no­krāsu Vizijas balsī, un pamanīju neslēptu skumīgu baiļu izteiksmi viņas uzbudinātajā sejā. Mūsu skatieni sastapās, Vizija pasteidzās pasmaidīt, kā arvien, maigi pamādama. Es aizgāju uz guļamistabu, izģēr­bos un apgūlos ar nospiestu sirdi, tomēr ar apslēptām svētulīgām domām, ka Vizija vienkārši ir stūrgalvīga un negrib mani saprast.

V